IZSALKUSI IELA V

il y a 2 jours

5 min de lecture

15. ILGĀK DEBESĪS

IEKŠSKATS. ARBŪZA SĒKLIŅAS istaba Mākoņpilī. Kamera brauc pa istabu. ARBŪZA SĒKLIŅA debesīs ir paglābusi savus draugus un paziņas no pilsētas apakšā: TEODORU, IELAS KAĶU kompāniju, PŪĶA OLU.

KAĶI izmēģina spirālveida lēcienus uz spilveniem un ķepu mazgāšanu. Uz gultas baldahīna, starp strausa spalvu pušķiem, karājas TEODORS un staipa spārnus.

ARBŪZA SĒKLIŅA vaikstās spoguļa priekšā un pozē ar saviem zvēriem.

Kamera brauc tālāk uz vissiltāko vietu, sārtu baldahīna alu ar siltu lampu un segām. Tur guļ zaļi zeltītā PŪĶA OLA un izstaro gaismu, taču no tās joprojām nekas nav izšķīlies.

IEKŠSKATS. Saules pielieta virtuve ar zeltainiem aizkariem. MAMMA MARIJA ieritinās šūpuļkrēslā, gurdām, laimīgām acīm vēro zeltaino gaismu, ļauj kafijas krūzei atstāt brūnus nospiedumus uz mozaīkas galda. Viņa aizver acis, ierauga JĀZEPA seju, un žigli dzen prom šo ilūziju.

EŅĢELIS (aizkadrā žūžo kā šūpuļdziesmu)

Rāmi un garlaicīgi viņa tagad vēlas dzīvot mūžam. No rītiem paņems otas un gleznos, kad apniks, veidos skulptūras, kad nomāks arī tas - rakstīs stāstus, un, kad paliks pavisam trula no laimes, Marija savus briesmoņus izdomās pati. Lēna un maiga būs viņu turpmākā dzīve.

Mīlēt pašai sevi būs sākums mīlestībai mūža garumā.

MARIJA šūpuļkrēslā iemieg.

16. KRIŠANA

ĀRSKATS. Mākoņu pilsēta. NABADZĪBAS HIMĒRA klusi lavās aiz mākoņa malas, sākumā viena pati, tad seko vēl citas. HIMĒRAS ir atradušas savus upurus pat Mākoņpilī.

Sāk vilkties melni mākoņi, lēni pārmācot zeltaino gaismu. NABADZĪBAS HIMĒRAS, savākušās lielā pulkā, lien tuvāk. Atmosfēra ir aizdomu pilna un draudīga. Savērpjas mākoņu Malstrēms, aprīdams visu, kas tuvumā.

ARBŪZA SĒKLIŅA un MAMMA MARIJA klamzā virpulim tuvāk un tuvāk, viņas cenšas turēties pretī, taču nekas nesanāk. MARIJAI liekas, ka NABADZĪBAS HIMĒRAS viņu velk ar caurspīdīgiem, ledainiem tīkliem.

HIMĒRAS un tumsa visus iesūc kā akacī, pretošanās ir veltīga. Viņas krīt, ilgi un dziļi, cauri bezgalīgiem pelēku mākoņu slāņiem.

IEKŠSKATS. HIMĒRAS nav pamanījušas sikspārni. TEODORS viens pats palicis Mākoņpilī kopā ar zeltaino olu.

Tuvplāns. Viņš lasa PŪĶA OLAS lietošanas instrukciju: pūķa mazuli perēt agrā pavasara saulītē, svaigā gaisā.

ĀRSKATS. Viņš maigi paijā OLU ar spārna galu, sargā no briesmām un apsedz ar sedziņu. Garām skrien zemi, tumši mākoņi.

IEKŠSKATS. Atpakaļ realitātē MAMMA MARIJA uztrūkstas pie rakstāmgalda savā tukšajā istabā. Uz galda ir vēl vairāk brīdinājuma vēstuļu. Kafijas traips uz grīdas ir izžuvis.

17. KARŠ!

IEKŠSKATS. Televizors. GLIEMIS ierāpo kadrā pāri ekrānam, pār kuru slīd ziņu lente un video kadri ar sprādzieniem. Ziņās ir viens vissvarīgākais vārds: KARŠ!

Aviobumba uzmesta slimnīcai.

Kapiem.

Dzemdību namam.

MAIJVABOLES KUNDZE ir izvilkusi istabas vidū lielu, tukšu čemodānu un steidzīgi to kārto - met iekšā kleitas un konservus, fēnu un mīļāko spilvenu. Piepildījusi čemodānu ar kaudzi, viņa apsēžas tam virsū, žņaudza klēpī saliktās ķepiņas, auklē puķupodu un gaida, kad būs jābēg.

ĀRSKATS. Pilsēta ziemā. MAMMA MARIJA skatās telefonā tās pašas ziņas. Viņa košļā apakšlūpu, burza ARBŪZA SĒKLIŅAS roku. Viņas ieiet lielveikalā.

IEKŠSKATS. Tur ir arī rotaļlietu veikals, spožs un miglains fons ar desmitiem krāšņu mantiņu. Nopīkst kredītkarte. MARIJA pērk meitai lelli. (Tā varbūt ir viņas pēdējā nauda, bet kara gadījumā bērnam vajag lelli drošībai). Čeks ar daudzām nullēm.

Meitene priecīgi samīļo lelli kā bērniņu.

Skats no augšas – meitene skatās pretī uz mammu.

ARBŪZA SĒKLIŅA

Mammu! Kāpēc tu raudi?

MAMMA MARIJA

Nekas. Palika skumīgi.

ARBŪZA SĒKLIŅA

Es tev iedošu savu lellīti. Bet tev būs jāatdod man atpakaļ.

IEKŠSKATS. Turpat lielveikalā GLIEMIS ceļo uz viena no MAIJVABOLES zābakiem, viņš noslīd izkusuša sniega peļķē, slīkst, tad izrāpjas uz izmirkuša durvju paklāja. Garām dipina ARBŪZA SĒKLIŅAS apdauzītie zābaki, vilkdami aiz sevis aukliņu. GLIEMIS pieķeras glābējai aukliņai, un izkūleņo ārā, putenī.

Tuvplāns. GLIEMIS varonīgi turas uz zābaka kā žokejs zirga mugurā.

ĀRSKATS. Viņas brien tālāk pa sniegu. ARBŪZA SĒKLIŅA redz, kā MARIJAI mugurā uzrāpjas pelēkā NABADZĪBAS HIMĒRA un iekārtojas kukaragās. Tā jāj MAMMAI MARIJAI uz pleciem un čukst ausī nejaucības.

NABADZĪBAS HIMĒRA

Tev nav naudas. Tu esi slikta māte.

MAMMA MARIJA

Es neesmu slikta.

NABADZĪBAS HIMĒRA

Tev vairs nav naudas. Ja sāksies karš, kā tu aizbēgsi?

ARBŪZA SĒKLIŅA to vēro lielām acīm un liek visu aiz auss, lelli sažņaugusi, mammai cieši pie rokas turēdamās.

IEKŠSKATS. Mājas. ARBŪZA SĒKLIŅA saudzīgi noņem GLIEMI no zābaka.

ARBŪZA SĒKLIŅA

Mammu, man ir jauns mājdzīvnieks!

Virtuve. Balta bļodiņa ar zilu malu, auzu pārslu paciņa, MAMMA MARIJA taisa vakariņas, kuras sastāv gandrīz no nekā.

ARBŪZA SĒKLIŅA nāk ar savu lelli un GLIEMI, dungodama, deguns tieši pāri galda malai, dzied mammai bezvārda dziesmu.

MAMMA MARIJA uzsprāgst kā briesmonis, kā vulkāns, viņa kliedz bērnam sliktus vārdus, mūzika ir šausmīga un skaļa, mēs nemaz nedzirdam tos sliktos vārdus, bet bērns gan dzird. MARIJA lamājas siekalām šķīstot, bailes, dusmas un izsalkums ir dabūjuši viņu savā varā. Varbūt viņa meitai iesit.

No ARBŪZA SĒKLIŅAS skatupunkta MARIJA izskatās kā briesmonis, harpija ar liesmainiem, izspūrušiem matiem.

Bērns sastingst kā akmens, noslēdzas sevī un skatās vienā punktā.

MAMMA MARIJA apklust un attopas, sāk izmisīgi atvainoties.

MAMMA MARIJA

Piedod, bērniņ, mīļais bērniņ, piedod. Es tā negribēju. Piedod, es esmu tik piekususi.

ARBŪZA SĒKLIŅA nereaģē, viņa skatās vienā punktā ar sarauktām uzacīm. GLIEMIS paslēpjas savā mājiņā. TEODORS palien zem galda.

MARIJA mēģina viņu apskaut, bet ARBŪZA SĒKLIŅA arī nolien pagaldē.

ĀRSKATS. Gaiša diena. ARBŪZA SĒKLIŅA notupusies uz IZSALKUŠĀS IELAS, glauda bruģakmeņus un cenšas runāt ļoti klusi. IELA atkal līdzinās dusošam bruģakmeņu pūķim.

ARBŪZA SĒKLIŅA

Ieliņ! Kas tas ir – karš?

IZSALKUSI IELA

Tas ir ļoti briesmīgs. Mani bruģakmeņi tad lido uz visām pusēm. Cilvēki bēg un kliedz.

IEKŠSKATS. Nakts. Mēness gaismā ARBŪZA SĒKLIŅA savāc dažus rotaļu zaldātiņus un savu lelli, klusi tipina pie mammas gultas.

ARBŪZA SĒKLIŅA

Ja būs karš, es sargāšu mammu.

Viņa saliek zaldātiņus visapkārt MAMMAS MARIJAS spilvenam, saritinās blakus un aizmieg.

18. TĒVA IERAŠANĀS

IEKŠSKATS. Nakts klusums. Zvans pie durvīm. MAMMA MARIJA pieceļas, paskatās “actiņā”, atver durvis un ilgi skatās uz JĀZEPU. Skatoties viņai garām joņo galaktikas.

Gaisma iespīd pa pusatvērtām durvīm. Priekšnamā iznāk arī samiegojusies ARBŪZA SĒKLIŅA. Meitene ir izaugusi, viņai ir deviņi gadi. Viņa neizpratnē vēro svešo vīrieti savās mājās. Vīrietis viņai nemaz nepatīk.

JĀZEPS ir atgriezies, mēs redzam viņa seju tuvplānā un gadi nav bijuši viņam draudzīgi.

Labie dzīvnieki meiteni joprojām sargā, tāpēc viņa nāk, KAĶU ielenkta, sikspārnis TEODORS aptinies viņai ap pleciem.

ARBŪZA SĒKLIŅA

Mammu! Kas tas tāds?

JĀZEPS

Mīļais bērns!

Ūsās viņam sāk birt asaras, viņš pastiepj rokas bērnam pretī. Meitene atraujas. Ne MARIJA, ne ARBŪZA SĒKLIŅA nezina, ko iesākt. KAĶI šņāc, meitene paslēpjas aiz mammas, neērtības sajūtu var griezt ar nazi.

ARBŪZA SĒKLIŅA

Kas viņš tāds ir?

MAMMA MARIJA

Tas ir tavs tēvs.

Cilvēkiem ir mamma un tētis. Šis ir tavējais.

MARIJA krampjaini sakrusto rokas uz krūtīm.

ARBŪZA SĒKLIŅA

Ko viņš te dara?

MAMMA MARIJA

Nav ne jausmas. Kad zināšu, pateikšu.

Asaras notraukdams, JĀZEPS stiepj meitenei pretī sainīti. Sainītī ir perfekts Mākoņpils modelis no klucīšiem, maigi rozā krāsā. ARBŪZA SĒKLIŅA to neņem, atstāj uz grīdas.

JĀZEPS

Vai es varu šeit palikt?

Viņa brūnās acis ložņā uz visām pusēm, pētī katru kaktu. Kamera slīd pāri interjeram, un JĀZEPS redz, ka dzīvoklis ir gaužām nabadzīgs.

MAMMAS MARIJAS sirds šonakt ir sasalusi. Viņa nostājas priekšā durvīm uz istabu.

MAMMA MARIJA

Šīs ir mūsu mājas. Tu vari meklēt pats savējās.

JĀZEPS

Bet es gribu samīļot savu bērnu.

MAMMA MARIJA

Ja viņa tev ļaus.

ARBŪZA SĒKLIŅA nevienam neko negrib ļaut, drūmi blenž un izvieto KAĶUS aizsardzības pozīcijās. Tie paklausīgi šņāc un uzbož kažokus.

JĀZEPS mēģina apskaut MARIJU. Viņa joprojām stāv, sastingusi akmenī.