SIEVIETE - KRUPIS jeb LIMERENCES STUDIJAS

4. DAĻA

IEKŠSKATS SLIMNĪCĀ. Garš gaitenis, agrs rīts. Liliānas kolēģis APKOPĒJS satver viņu aiz elkoņa un ievelk sanitārajā telpā pie spaiņiem, slotām, metāla plauktiem un miskastes maisu ruļļiem.

APKOPĒJS

Tas ir ļoti svarīgi. Esmu beidzot zaudējis visu egoismu. Tas ir izdedzināts ārā.

LILIĀNA

Tad jau labi.

Liliāna atbrīvo elkoni un ieraujas stūrī, pēc iespējas tālu no kolēģa un aizsargādamās, tomēr neuzkrītoši tur sev priekšā grīdas birsti.

APKOPĒJS

Es redzēju vīziju. Dievs ar daudzām acīm skatījās uz mani.

LILIĀNA

Vai pasaukt tev ārstu?

Liliāna, uz viņu skatoties, nepārvēršas par krupi. Apkopējs redz viņu tādu, kāda viņa ir, taču Liliāna redz apaļīgu, nosvīdušu vīrieti zaļā ūdenslīdēja tērpā. Apkopējs noņem ķiveri.

APKOPĒJS (klusākā balsī)

Man protams, ir slima sieva un slima meitiņa, bet ar viņām esmu brīvās attiecībās.

LILIĀNA

Es tūlīt pasaukšu ārstu.

APKOPĒJS

Tev ir tik skaista dvēsele. Tu esi glābēja. Esmu nolēmis tevi mīlēt.

Apkopējs tuvojas. Liliāna vairs negrib saukt ārstu, viņa šausmās nomet birsti un metas ārā no kambarīša.

NAKTS IEKŠSKATS LILIANAS ISTABĀ. Liliāna ir apķērusi savu puspabeigto Filosofa skulptūru un izmisīgi raud. Kad istaba pārvēršas par asaru dīķi un tajā sāk peldēt čības un kumode, viņa izslauka acis, uzvelk jaku un dodas naksnīgā pastaigā līdz celtnieku vagoniņam. Ārdurvis viņa atstāj vaļā, lai notecētu liekais ūdens.

ĀRSKATS. Sieviete – krupis piezogas pavisam tuvu Filosofa durvīm. Viņa noliecas un atrod uz sliekšņa vēl vienu izcakotu vēstuli ar sirsniņām. Viņa to pasmaržo un saviebj šķību muti. Sirds viņas krūtīs sažņaudzas maza kā ezis un tai izaug adatas. Liliāna uzmanīgi atplēš aploksni un uzmanīgi izvelk fotogrāfiju, uz tās ir pacientes, Mīlas Prasītājas, seja. Ģīmis, kuru viņa apskauda jau slimnīcā.

Liliāna saplēš fotogrāfiju sīkās papīra pārsliņās, sabāž tās mutē un aizmūk tumsā.

IEKŠSKATS SLIMNĪCAS ATPŪTAS TELPĀ. Paciente, Mīlas Prasītāja, izprašņā savus draugus – vai mani var mīlēt? Ko es tādu varētu izdarīt, lai mani varētu mīlēt​? Pārējie pacienti, tērpušies vienādās zaļganpelēkās pidžamās, cits caur citu apliecina – protams, tevi var mīlēt! Paskaties, tev ir pietiekami skaista seja!

Mēs redzam sejas tuvplānu, uz tās ir aknes rētas un to grūti nosaukt par vispārpieņemti skaistu, taču pacienti pāri plūstošā mīlestībā turpina melot.

PIRMAIS PACIENTS

Ja es būtu puisis, es tevi ļoti mīlētu.

Sieviete – krupis vēro pacientu grupu pa gabalu un degošām acīm ir piesūkusies Mīlas Prasītājas mugurai. Viņa nesaka neko mierinošu. Uz Liliānas apakšdelmiem un deniņiem izspiežas krupīgas kārpas.

*

AUTOBUSA PIETURA. Bomzis saritinājies saldi šņāc uz soliņa. Pieturā ierodas Liliānas māte, pavadiņā vezdama Sargzivi. Nabaga Sargzivs klepo un šņaukājas, no žaunām tek puņķi. Viņas dodas pie veterinārārsta pēc antibiotikām.

Liliānas māte vēlētos pieturā apsēsties.

LILIĀNAS MĀTE

Vai t' nevar palaist apsēsties? Zivtiņ, uzrūc!

Sargzivs klausīgi rūc un pilina slienas Bomzim virsū. Salda sapņa vidū viņš noveļas no sola un paliek, bolīdams acis starp saviem maisiem. Viņa sejā lēni ataust atpazīšana.

BOMZIS

Lilij, tu tā esi?

LILIĀNAS MĀTE

Konstantīn?

(apsauc Sargzivi) Mierā, beidz rūkt!

Viņa izvelk dezinfekcijas šķidrumu, notīra pieturas soliņu, noberž ar mutautu, tad smagi apsēžas. Sargzivs paklausīgi pietauvojas viņai pie kājas. Bomzis, ceļos nometies, uz viņām skatās.

BOMZIS

Lilij, kā tev tagad iet?

LILIĀNAS MĀTE

Kā man var iet.

BOMZIS

Meitiņa jau liela?

LILIĀNAS MĀTE

Ak tad meitiņa interesē. Zivtiņ, uzrūc!

BOMZIS

Es vienmēr par jums abām esmu domājis.

LILIĀNAS MĀTE

Ak Dievs... Melo, acīs skatīdamies.

Viņa nopūšas, pieceļas, parauj Sargzivi aiz pavadas un čāpo prom, pavisam aizmirsusi veterinārārstu. Bomzis steigšus savāc savus maisiņus un klumburo nopakaļ.

*

IEKŠSKATS - kāpnes uz sesto stāvu jūgendstila mājā ar vitrāžām logos un zirnekļu tīkliem stūros. Liliāna kāpj augšup pie Dziednieka. Viņa ir nolēmusi izsaukt garus, lai mācītos no tiem pavedināšanas mākslu. Miesiskajā pasaulē viņa ne uz vienu vairs nepaļausies.

Liliānai ir izveidojusies atkarība no Dziednieka apmeklēšanas, divas reizes mēnesī viņa tam ziedo divas trešdaļas savas apkopējas algas un ļaujas platoniskiem padomiem un roku glāstiem.

IEKŠSKATS KABINETĀ. Pie galda.

DZIEDNIEKS

Tas tiešām ir ļoti sarežģīti. Vīriešiem, es jums to saku kā vīrietis, tiešām nepatīk krupji.

Liliāna šņukst.

LILIĀNA

Es nemāku pavedināt! Tas ir traģiski.

Man piesējās krupju fetišists!

DZIEDNIEKS

Jūs varat mēģināt veidot attiecības garu pasaulē. Beidziet slapināt manu parketu!

Ir inkubi, sukubi, eņģeļi un dēmoni. Daudziem patīk seksuāli sakari ar cilvēkiem, visdažādāko iemeslu dēļ.

Liliānas šņuksti apraujas un viņa cerīgi paskatās augšup.

IEKŠSKATS Liliānas dzīvoklī. Pat mūžīgās nakts aizsegā Sieviete - krupis ir papildus aptumšojusi savu istabu un aizlīmējusi logu ar melniem aizkariem. Viņa saliek uz grīdas pentagrammu no sarkanām svecēm. Viņa ir aizņēmusies melnā truša ķepu un gaiļa kāju. Viņa apsēžas uz mežacūkas ādas. Viņai ir sarkana apakšveļa. Krupis nekur nav redzams.

Viņa sauc mīlas dēmonu, mīlas dēmonu, mīlas dēmonu.

Visās četrās debesu pusēs Liliānu sargā četri Kupidoni ar lokiem un bultām.

Beidzot no tumsas iznirst mīlas dēmons ar rozi zobos, bet tas nav vīrietis, tas izrādās milzu astoņkājis.

Liliānai astoņkāji patīk kā astoņkāja gabaliņu konservi savā sulā, taču viņa nevar atļauties būt izvēlīga. Liliāna aizver acis un pentagrammas vidū ļaujas astoņkāja glāstiem, kā tā aplaimotā sieviete no Hokusai gravīras.

Astoņkājis vienīgais redz viņu tādu, kāda viņa patiešībā ir, astoņkājis apmīļo visas maliņas.

Liliāna aizsedz acis ar roku, viņai labāk patiktu iztēloties kādu, kurš nav astoņkājis.

Kaktā uz notikumiem klusi noraugās nepabeigtā skulptūra.

ZEMŪDENS IEKŠSKATS. Pesteļzivs, bezmiega mocīta, skatās burvju spogulī un redz Liliānu kopā ar astoņkāji. Viņai sākas histērisku smieklu lēkme. Viņa sajūsmā dauza ar spurām pa galdu.

IEKŠSKATS SLIMNĪCĀ. Liliāna strādā rīta maiņā, sārtiem vaidziņiem un visai atplaukusi. Pa gaiteņa logu viņa pamana Filosofu ar ķerru, dzeltenu vesti mugurā. Viņš piedalās slimnīcas būvdarbos un, kā parasti, Liliānu nepamana. Viņas acis sāk starot kā dienasgaismas spuldzes, viņa stumj savus uzkopjamos ratiņus tālāk dejodama.