SIEVIETE - KRUPIS jeb LIMERENCES STUDIJAS

il y a 2 minutes
5 min de lecture

PERSONAS:

BOMZIS

LILIĀNA, SIEVIETE - KRUPIS

PESTEĻZIVS

MAZAIS ZIVĒNS

DZIEDNIEKS

PRAVIETIS

MĀTE

GARĀMGĀJĒJI UN CITI, KURI VĒL PIEVIENOSIES

Šajā stāstā ir nesakarīgi izkaisīti citāti no Oskara Vailda "Salomes" - pirmā brīdinājuma par limerences briesmām

PROLOGS. Ir silts vakars pavasarī, kādi mēdz gadīties pēc nomācošas ziemas. Pāri ielai ir piecstāvu blokmājas, un tās apņem maigs zaļums, bet uzmanīgi- pumpuri vēl nav izplaukuši. Ir zilgana krēsla ar maigu saules atspīdumu aiz blokmājām un autobusa pieturā atpūšas bomzis. Viņu apņem smirdoņa, tāpēc skatīties pārāk cieši virsū nevajag. Viņam ir brīnišķīgas gaiši zilas acis un sarkanbrūna, uztūkusi, ļoti labsirdīga seja. Uz drēbēm, es atkārtoju, skatīties nevajag. Un nav pieklājīgi skaitīt maisiņus pie kājām.

Bezpajumtnieks skatās saules atspīdumā un klusi lasa sev priekšā noplukušu grāmatiņu.

BOMZIS

Paskatieties uz mēnesi. Tas izskatās tik savādi. Kā sieviete, kas piecēlusies no kapa.

Tas izskatās pēc mirušas sievietes. Tāda sajūta, it kā tas meklētu mirušos.

Ir vēls, autobuss ilgi nenāk un visi gaidītāji ir ļoti noguruši, tomēr ap pieturas būdiņu ir izveidojies perfekts amfiteātra pusloks. Gaidītāji visiem spēkiem ignorē priekšā lasītāju.

Viņu sauca Liliāna. Savādā pilsētā viena autobusa brauciena attālumā dzīvoja skaista, nolādēta sieviete Liliāna. Viņa bija brīnišķīga visu laiku, vienīgi tad, kad ieskatījās acīs pievilcīgam vīrietim, viņas seja acumirklī pārvērtās par krupja seju ar tūkšoš zāģazobiem, kārpām un šaudīgu mēli. Neviens cits to nepamanīja, ne sieviete pati, ne draugi, ne ģimene. Vienīgi vīrietis, ar kuru viņa tobrīd runājās, redzēja milzīgu, melni ugunīgu krupja ģīmi ar izvelbtām, asarojošām acīm. Vīrieši par to lielu traci necēla un nebrīnījās – pasaule ir, kāda ir. Viņi vienkārši novērsās – vai mazums riebīgu sieviešu redzēts. Viņi gāja tālāk savās gaitās un skatījās uz citām sievietēm, kuras nemainījās kā spoki.

Sievietei nebija ne jausmas par drausmīgo lāstu, un nebija arī neviena, kas pastāsta. Tomēr gadu gaitā viņai radās aizdomas.

Liliānas sirds ne reizi nebija salauzta, tomēr viņa nezināja, ka jājūtas par to pateicīgai.

ĀRSKATS. Kamera seko sievietei no mugurpuses. Viņa iet pa pilsētu, iela ir pilna gājējiem, daži uz viņu neskatās, daži ieskatās sejā. Ja pretimnācējs ir jauns vīrietis, viņš saviebjas riebumā. Ja pretimnācējs ir neglīts vīrietis, viņš rāmi iet tālāk savās gaitās.

ĀRSKATS PARKĀ. Šajā pilsētā ūdens bija vairāk, nekā mēs esam pieraduši redzēt. Parkā gobas auga ārā no ūdens kā mangroves un vītolu labirintā šaudījās kurkuļi. Netālu no Liliānas mājām bija pīļu dīķis ar kanālu, kritušām lapām, bērniem un baltmaizes drusciņām.

Reizi nedēļā no metru dziļās dzelmes iznira milzīga Pesteļzivs, uzmeta nicīgu skatienu parka apmeklētājiem, nolādēja pirmo, kuru ieraudzīja, un ienira atpakaļ savā alā. Katru nedēļu lāsts bija savādāks un no tā nevarēja izvairīties. Kad Liliāna bija pavisam maziņa, viņa paskatījās uz raganīgo zivi kādā svētdienas pēcpusdienā, kad viņai bija desmit gadu. Viņa tika pie krupja metamorfozā likteņa. Tūlīt pēc tam viņa zaudēja līdzsvaru un uz galvas kūleņoja lejup no kalniņa. Vecākiem gan būtu vajadzējis kaut ko nojaust, bet viņi bija tik neapķērīgi.

Izaugusi liela, viņa varbūt adoptēs kādu mazu nerātneli, kurš lēkās pa peļķēm un citiem ūdeņiem. Vīrieši pieklājīgi pārvērtīs savus divmetrīgos ķermeņus dūmakā, attālinādamies.

Pagaidām Pesteļzivs guļ savā pērļu alā un pieraksta kladē jaunus lāstus nākamajai svētdienai.

Savukārt sieviete - krupis raksta mīlestības vēstuli – cik labi, ka to neviens nelasīs, jo neviens to nenosūtīs.

ĀRSKATS. Pirmdiena. Lielas upes malā pietauvojies mazs kuģītis. Sieviete - krupis velk ūdensslīdēja tērpu un dodas uz darbu zemūdens slimnīcā.

ZEMŪDENS IEKŠSKATS. Pesteļzivs palūr visapkārt, iepeld dziļi savā alā un aiztaisa aiz sevis slepenas durvis. Tās ir mazas, duļķainā ūdenī grūti pamanāmas, un zivs mierīgi dodas tālāk pa gariem, ūdens pilniem gaiteņiem. Uz sienām ir norādes un uzraksti, uz grīdām – bultas, kas palīdz orientēties. Zivs peld ilgi, ilgi, seko norādēm un nemaz neapmaldās. Pa ceļam satiek citas zivis baltos halātos un pieklājīgi sasveicinās. Gaiteņi sazarojas uz visām pusēm, līdz viņa iepeld pa durvīm septītajā palātā.

Gultā guļ mazs, izdēdējis zivju bērns, piespraudīts pilns ar vadiņiem un katetriem, vārgs, no pakausīša birst zvīņas. Vecā, sīkstā zivs tuvojas slimnieciņam un noglauda pieri. Zivēns paver acis, pieķeras vecās Pesteļzivs spurai un saritinās tai azotē. Zivēnam sāp, viņš trīc.

PESTEĻZIVS

Gribi, es tev palasīšu priekšā?

ZIVĒNS

Gribu sēdēt klēpī.

Pesteļzivs šūpo savu Zivēnu ilgi, ilgi.

ĀRSKATS. Rudens diena. Nekustīgi guļot uz dīķa virsmas, Pesteļzivs īgni vēro garāmejošās meitenes. Ik pa laikam kāda ieskatās viņai acīs, ik pa laikam šīs meitenes seja notrīs, iemirgojas, pauks! - un pārvēršas par krupi. Tomēr meitenes neko nemana un iet tālāk.

IEKŠSKATS. Ir cita diena zemūdens slimnīca. Vecā, nīgrā zivs ir pieplakusi septītās palātas durvīm ar stikla lodziņu, mēģinot saskatīt, kas notiek iekšā.

Iekšā cilvēki un dažas zivis baltos halātos ir sastājušies ap mazās zivtiņas gultu. Viņi veic kādas manipulācijas, kustas vadiņi, tiek uzklāti plāksteri, vīd mazās zivtiņas plikais vēders, taču mēs redzam tikai darbā saspringtas muguras. Zivēns sāpīgi kunkst.

Vecā, nīgrā zivs ir atnesusi Zivēnam vēl vienu krāšņu mantiņu, sarkanu astoņkāji. Palātas stūris ir jau piekrauts kā rotaļlietu veikals. Zivēnam šodien ir tumši violeta mute un pie sistēmas statīva karājas pieci dažādi maisiņi ar šķidrumiem. Atveras durvis, iekšā ieslīd vēl viena medmāsa. Mazā zivtiņa jau laikus sāk nebalsī brēkt un nav nomierināma.

IEKŠSKATS. Sieviete - krupis sēž kafejnīcā ar lattes krūzīti un kanēļmaizi. Liliāna ir iemācījusies acis turēt nolaistas, tomēr šobrīd vēro cilvēkus pie blakusgaldiņa. Tur sēž kāds vīrietis ar ģimeni. Viņu skatieni neviļus krustojas. Sieviete kļūst par krupi. Vīrietis noskurinās un pievēršas sievai un dēlam.

Blakus ir gaiši apgaismota vitrīna ar šokolādes maizītēm, sārtiem, gaiši zaļiem, kakao krāsas makarūniem un sarkanām eklēru sirdīm, mirdzoša kā paradīzes saliņa un bez jebkādiem krupjiem. Īstas tulpes uz dāmu galdiņiem, banāla mūzika skan radio un Sieviete - krupis spogulī krāso lūpas. Viņa redz savu smalko, skaisto seju, tomēr uz mirkli attēls spogulī sašķeļas. Skaistule satiekas ar krupi un sieviete beidzot to pamana arī pati. Viņai ir trīsdesmit septiņi gadi. Būtu jau pēdējais laiks. Kā zibens spērienā viņa saprot visus novērstos skatienus.

ĀRSKATS VĀRTRŪMĒ. Liliāna nezināja, ka asaras viņai plūdīs tik viegli. Viņa šņukst un puņķojas skaisti kā princese, taču drēbes ir jau asarās izmirkušas un ūdens plūst ārā uz ielas. Garāmgājēji izbijušies zvana avāriju dienestam, jo nekas cits kā plīsis ūdensvads tas nevarētu būt.

IEKŠSKATS DZIEDNIEKA KABINETĀ. Tumša ozolkoka mēbelēm pilns kabinets ar greznu spoguli, iekārtojums daudz pastāsta par vīrieti, kurš to visu ir varējis nopirkt, būdams dziednieks. Zaļas tapetes un grāmatu pilni plaukti. Pie griestiem karājas buntītes ar zāļu tējām, tāpat kā pie vecmāmiņas. Stūrī pārnēsājama ugunskura vieta ar melna gaiļa kāju, melna truša ķepu un zobenu.

Sieviete - krupis ir atnākusi meklēt palīdzību. Dziednieks ir liels, tumšmatains vīrs kā lācis, sprogains un hipnotizējošs. Viņš aizdedzina vīraku podiņā uz ozolkoka galda. Viņš saņem abās rokās Liliānas plaukstas un sāk tās masēt. Sievietei - krupim kļūst neērti, viņa samulst vēl vairāk. Kādu dienu mēs pajautāsim, vai šamaniskā masāža nav pārāk uzmācīga, taču Liliānai par tādiem niekiem nav vaļas satraukties.

No Dziednieka skatupunkta Krupja būtība velkas Liliānai nopakaļ kā apnicīgs ubags ar zilām, dažbrīd ugunīgi melnām acīm, reizumis uzlēkdams viņai plecos.

DZIEDNIEKS

Jūs esat tik skaista sieviete. Kas jūs atvedis pie manis?

LILIĀNA

Ar mani kaut kas nav kārtībā. Es spogulī redzēju krupi.

DZIEDNIEKS

Tā ir taisnība. Jums staigā nopakaļ krupis.

Vīrieši, kad skatās uz jums, redz tikai krupi. Tas ir lāsts.

LILIĀNA

Es esmu neredzama?

DZIEDNIEKS

Lāstu var noņemt. Jūs esat ļoti skaista sieviete. Es krupi redzu atsevišķi.

LILIĀNA