Insomnija/ Attāls radinieks un pudele vīna/ Karš!
Insomnija
Varētu teikt arī vienkārši bezmiegs, taču sikpārnēnam Teodoram allaž patika izlikties gudrākam par pārējiem. Viņš zināja, ka franciski bezmiegu sauc insomnie, un angliski insomnia, tādēļ savu likstu sarunās dēvēja vienīgi šādi. Sikspārnēnu Teodoru bezmiegs mocīja jau kopš zīdaiņa gadiem. Ir pietiekami apgrūtinoši, kad jāmokās ar bezmiegu, ja esi cilvēku mazulis, taču sikspārņu bērniem tas ir neizmērojami grūtāk. Galvenais āķis bezmiega mocītajiem ir atrast pietiekami interesantu nodarbību, kas reizē būtu arī iemidzinoša, taču dienas laikā ir tik daudz aizraujošu lietu, ko darīt, ka Teodors, divkājainos izspiegodams, dažkārt negulēja diennaktīm ilgi.
Rīta puskrēslā pārējie Pūkainie Sikspārņi vīkstījās pie miera. Griestu laktās ņudzēja ausis un spārni. Teodors klusi dungoja miegadziesmu, cerībā, ka ģimene drīz iemigs.
- Vai tu liksies rāms un gulēsi! - uzsauca mamma.
- Negrozies, dēls un taisi acis ciet! - norūca tētis.
- Es jau guļu, guļu, esmu tik miegains! - atsaucās Teodors un pacietīgi gaidīja, kamēr visi iekārtojas savas guļamlaktiņās, ieritinās plēvjspārnu krokās un sāk šņākt.
Tad viņš klusi klusītēm atāķēja nagus no laktiņas, vicinādams spārnus tik lēni, ka ne vēsmiņa nenovējoja un viegli kā doma izlīda pa bēniņu spraugu. Slēpdamies mežģīņainajās koku galotnēs un izlikdamies par vārnu, viņš sāka izsekot Arbūza sēkliņu, kas gāja mammai pie rokas, dūšīgi lēca visās ledus peļķēs, par spīti caurumam vienīgajā zābaku pārī. Caurums bija noslēpums, kuru zināja tikai Arbūza sēkliņa un Teodors, jo sikspārņa superdzirdīgās ausis uztvēra burbuļošanu labās kājas zābaciņā. Zābaciņš bija kā mūzikas instruments Teodora ausīm, kur tas gāja, sikspārnēns lidoja nopakaļ.
- Arbūza sēkliņ, vai tu šorīt man kaut ko atnesi? - Izsalkusī iela nevarēja nociesties.
- Ieliņ! Kā tā? Es tev vakar atnesu našķus un picu, un šokolādi, un torti veselam mēnesim. Vai pat vairāk! Vai tiešām tu jau visu apēdi?
- Mazā meitene, nedusmojies, Mēs, ieliņas, daudz ēst nedabūjam. Nevaram jau celties kājās un, bruģakmeņus birdinot, izlaupīt savus pārtikas veikalus. Nav neviena tāda kā tu, kas zinātu, ka esmu dzīva. Mēs dzīvojam simtiem un pat tūkstošiem gadu, un visi mūs uzskata tikai par kāju pamesliem. Uz manis nav pat neviena pārtikas veikala, tikai vecas mājas. Pat ja gribētu, es nevaru iet zagt uz “Rimi”, tas pieder kaimiņu ielai.
- Nē, zagt nav labiI Labi, ka tu esi tik gudra, ieliņ. Vai tu gāji skolā?
- Arbūza sēkliņ, mēs, ielas, neejam skolā.
- Vai tu māki lasīt?
- Lasīt es māku gan! Uz manis ir dažādas izkārtnes un adreses, esmu palēnām iemācījusies tās izlasīt. Es kādreiz mācēju skatīties televizoru, man piederēja televizoru veikals!
- Vai tu māki rēķināt? Vai tu zini, kas ir gadalaiki? Un mēneši?
- Nemāku gan. Kas tas tāds ir, gadalaiki? Un rēķin-i-āt?
- Zini ko, ieliņ? Es tev visu iemācīšu. Tu iesi pie manis skolā un es būšu skolotāja. Rēķināšanu un gadalaikus, ģeogrāfiju un vingrošanu. Paga, man jāiet uz dārziņu, es tev atstāšu tūkstoš tortes un pilnu istabu ar končām, un simts lielos saldējumus, un apelsīnus, lai tev būtu vitamīni, un....Vai, man jāiet, atā, ieliņ! Es tev tomēr varētu atdot savus brokoļus!
- Atā, mīļā Arbūza sēkliņa, līdz rītam, - mammas balss stingri noteica, un viņas iegāja blondo bērnu dārziņā. Par blondo bērnu pārākumu audzinātāju acīs mamma nenojauta, jo tiktāl nekad nebija aizdomājusies, un Hitlerjūgends tajā rītā, tāpat kā vienmēr, likās tūkstošiem gadu tālu, un Arbūza sēkliņa neko neteica, jo vēl nemācēja izstāstīt tādas lietas. Tāpēc skumjas gaisā likās pavisam nepamatotas.
Teodors koka zaros nožāvājās un priecīgs apjauta, ka miegs tomēr nāk. Pēc Arbūza sēkliņas nozušanas vienīgais interesantais radījums uz ielas bija bezpajumtes kungs, kurš diskrēti apčurāja pelēksārto mūri. Aizklājis purniņu ar spārniem - neelpot! - Teodors pikēja atpakaļ uz bēniņu spraugu, zibensātri bremzēja, nedzirdams kā tumša ēna ieslīdēja atpakaļ bēniņos un brīnumainā kārtā aizmiga, nevienu nepamodinājis.
Attāls radinieks un pudele vīna
Godīgi sakot, Gliemim ar bēgšanas plānu lāgā neveicās. Izspraucies pa vēdināmo spraugu, radziņus saslējis, viņš veltīgi mēģināja sasaukt zvirbuļu baru, izmisīgi vicinādams sarkanu un dzeltenu karodziņu. Zvirbuļi nepievērsa nevienam uzmanību, izņemot savas iekšējās bara darīšanas un vēlamās drupatiņas zem parka soliem. Mazbērni ar vecākiem un baltmaizes klaipiņiem, badīgi jaunieši ar pilošiem kebabiem, cilvēki bez graša kabatā un attiecīgi bez smalkmaizītēm - zvirbuļi pārbaudīja visus un izpētīja viņu kabatu saturu launaga gaidās. Gliemim, kā izrādījās, balstiņa nemaz nebija skaļa un karodziņi pa gabalu smirdēja pēc vecām poliestera šķiedrām, tāpēc zvirbulēni viņu klaji un nepieklājīgi ignorēja.
Ieraudzījis vārnas, Gliemis zaudēja dūšu. Badīgās, gudrās, izsalkušās acis raudzījās uz viņu pašu ar neslēptu interesi. Vārnu bariņš kopīgi nesa saldējuma trauku desertam, bet visiem zināms, ka molusku uzkodas pirmajā ēdienā veselību uzlabo daudz vairāk nekā pliki, neveselīgi saldumi. Gliemītis ierāvās palodzes ēnā un pameta skatienu istabā, gadījumam, ja bēgšanas plānu nāktos atlikt līdz citai dienai. Tavu brīnumu! Īgnā Maijvabole bija apvilkusi sārtu zīda blūzīti, kas dienas gaismu šodien ieraudzīja pēc vairāku desmitu gadu uzturēšanās kumodē, vēl Gliemja vecvectēva laikā uzvilkta pēdējoreiz. Mati, uztīti uz ruļļiem, dūšīgi plivinājās fēna karstajā gaisā. Gliemim no attāluma mazliet apsvila maigā dibenpuses gļotāda. Ķiršu sarkanas lūpas, zilganu toņu acu ēnas un mazumiņš izgaismojoša pūdera, Maijvaboli vairs nevarēja ne pazīt, īpaši, ja lūpu kaktiņus viņa smalki izzīmēja mazliet uz augšu. Uz galda smaržoja šokolādes cepumi un kanēļmaizes, un Gliemis juta, kā ziemas aukstumā un gaismas prombūtnē brīvības alkas saraujas mazas un knapi saskatāmas.
Logam garām lēni pagāja vairāki cilvēki, visi kā viens veci, ārkārtīgi paguruši, pavisam pelēki, žēlīgās drānās, noliektām galvām, smagām somām krunkainajās rokās. Gliemim sāka durt sirdī. Brīva dzīve ārpasaulē šos divkājaiņus nedarīja skaistākus, ne uz to pusi, un kas gan sagaida viņu, nabaga bezmugurkaulnieku? Smaržīgais siltums istabā un rāpošana pa cepumu šķīvīša zelta maliņu sāka izskatīties briesmīgi, traki vilinoša. Pēdējo reizi viņš saprindzināja piedzīvojumu meklētāja spēkus un mēģināja ilgoties pēc mākoņiem, augstumiem un neredzētām pilsētas tālēm, pēdējo reizi mēģināja sasaukt kādu labvēlīgu, garāmlidojošu spārnaini.
Sikspārnis lido. Izsalcis sikspārnis? Medībās gaišā krēslas laikā? Gliemis ievilkās pa pusei loga rāmī un bailīgi blenza. Par augļēdājiem sikspārņiem viņš nebija daudz dzirdējis, taču zināja – šīs milzuspārnu peles lidinās apkārt tad, kad gliemeži guļ. Ko tās ēd, ir puslīdz vienalga, galvenais, lai neēd viņu – gliemezi, ko būtu neparasti viegli panākt, ja Gliemis medību laikā čučētu gultā. Gliemis sajutās maigs, mīlīgi trekns, starojoši dzīvs un neparasti garšīgs. Ja sikspārnis lidinās gaišā dienas laikā, acīmredzot tos moka ārkārtējs bads, toties viņa pasaules apceļotāja plāniem tūlīt būs gals uz visiem laikiem. Varbūt sapnis par lidotāja karjeru bija iesācēja kļūda? Varbūt prātīgāk būtu lidaparātu konstruēt paša spēkiem, nevis paļauties un garāmlidoņu žēlastībai? Šokolādes cepumu parfīms garoja aizvien spēcīgāk, un kas gan vēl kņudināja nāsis? Karstvīns ar krustnagliņām? Maijvaboles mājā? Gliemis kautri savāca savu sakravāto, nenoderējušo čemodānu, pasita padusē karodziņus un līda atpakaļ skatīties, kas notiek siltumā un drošībā.
(Sikspārnēns Teodors uz ielas piekopa slepeno bezmiega pēcpusdienu un pat nenojauta, ka aizbiedējis nabaga molusku no pasaules atklājēja bezbailīgās karjeras. Ļaunu nezinādams, viņš pētīja logus, salīdzinādams 3. un 4. stāva viesistabu intīmās aktivitātes.)
Omulīgās stāvlampas gaismu pilnībā aizklāja kalnam līdzīgs, sēcoši elpojošs objekts. Objektam bija vieglu, sprogainu pūciņu klāta galva un maigi plūstošas formas ar daudzām krociņām un apaļiem izvirzījumiem. Maijvabole trīsuļojošā balsī smējās un piekrita visam, ko tukli glāsmainais tenors apgalvoja. Tas bija Klāvs, viņas ārkārtīgi resnais (to varētu pateikt smalkjūtīgāk, bet tad nevarētu nojaust, cik tiešām diženi vareni mīksts bija viņa stāvs un klātbūtne), diezgan attālais radinieks, atnācis ciemos ar ziemīgu vīna pudeli. Radinieks bija gana attāls, lai viņu uzskatītu par pielūdzēju, tomēr ļoti, ļoti milzīgs, tā ka mīlestības domas pavisam nenāca prātā. Jāatzīst, ka romantikas Maijvaboles dzīvē jau ilgu laiku bija bijis pārlieku maz. Kurai gan veselību neuzlabo saruna ar patīkamu kungu? Maijvabole, pašai nemanot, bija pārvērtusies par visjaukāko, empātiskāko, mīlīgāko sirmo cilvēkinsektu tuvējā galaktikā.
- Kanēļmaizīti, ņem vēl kanēļmaizīti, mīļo radiniek, tu pavisam esi izkrities miesās!
- Ko nu, man tiešām vairs nevajadzētu. Nu varbūt vēl vienu, to mazāko, un šo lielo., gardo cepumiņu.
- Kafiju? Vēl drusciņ kafijas ar putukrējumu?
- Vēl vienu krūzīti, bet kafijas pavisam nedaudz, vairāk krējuma, lūdzu.
- Bet karš? Kā tu domā, vai būs karš?
Gliemis aiztaisīja mazās austiņas un līda tuvāk zeltainajai gaismai un gardumu šķīvim. Mazam Gliemim divkājaino pasaulē labāk aiztaisīt ausis, kad apspriežamie temati kļūst pārāk smagi un nesaprotami! Labāk izlikties, ka to nav vispār. Par kariem un nelabiem kaimiņiem lai spriež tie, kam nav visu laiku jāuzmanās, lai netiku saspiesti, samīti vai apēsti.
Ērtais ceļš pāri zaļajam dīvānam bija bloķēts. Gliemis apmulsa, priekšā bija milzīgs ceļgals, pēc smaržām un sviedriem dvakojoša krekla mala, un milzīga kabata kā bedre, kur noķert un nosmacēt viņu, Gliemi.
Karš!
Jūs neticēsiet, tas ir aplami, pilnībā neiespējami un tomēr – tā notika. Karš sākās dažas īsas, zilpelēkas ziemas dienas pēc koķetās sarunas ar radinieku rēni piesmakušajā Maijvaboles viesistabā. Kā mēs varam zināt, kas to izraisīja? Loģiski izskaidrojami apstākļi, varaskāre un nauda, vai raganīgā vara, kas no senseniem laikiem piemīt dusmīgām, īgnām, spītīgām, vecām kundzēm jebšu bābiešiem, kas kādreiz, mazliet nesenākos laikos, bijušas maigas un skaistas ka ziedi? Maijvabole pajautāja, ieķiķinājās, apēda maizīti, un sākās karš.
Karš, par laimi, nesākās turpat uz vietas. Tauriņa spārnu vēzienam vajadzēja mazliet telpas un laika, kurā izplatīt svārstības, tāpēc tas sākās vienas dienas brauciena attālumā. Pietiekami, lai visu ātri uzzinātu pa radio un televizoru, izjustu šausmu drebulīšus, un gana tālu, lai vakaros ieritinātos zem dūnu segas ar zeķītēm kājās un aizmigtu taisnīgas vecas sievietes miegā. Maijvabole nemaz nebija pārsteigta, viņa jau sen zināja, ka pasaule iet uz galu un nekur neder.
Vismazāk no šīm biedējošām pasaules pārmaiņām cieta Gliemis. Gliemis bija paguvis laikā aiztaisīt ausis. Brīvību mīlošs un izglītots, par kara lietām viņš zināja traki maz. Ņemiet vērā – cik nu ātri tāds Gliemis var palasīt, ja arī atrod avīzi ar vaļējām lappusēm?
Mammai bija bail, un viņa nezināja, ko darīt. Tādas bailes nekad vēl nebija izjustas. Viņa īpaši cieši samīļoja Arbūza sēkliņu un nopirka viņai lellīti, kuru īsti nevarēja atļauties. Viņa bija grēkojusi, bieži domādama, cik dzīve patiesībā bija līdzīga karam, nekad nezinot, ko ēdīs rīt vai parīt, un tā tagad izrādījās bijusi laime, nevis karš. Jo tas īstais bija tūkstoškārt ļaunāks, neizprotamāks, bezjēdzīgāks, par laimi, ne šeit, uz laimīgās Izsalkušās ieliņas kopā ar meitiņu, bet dīvaini tuvu. Ļaunuma bezjēdzība pieauga ikdienu. Ja kāds koks būtu trakojošs vēzis pēdējā stadijā, kas stieptos strauji pa dienu gadskārtām, tad krampjainais ļaunums būtu šis koks. Pareizi rīkoties gandrīz nebija iespējams, un aizbēgt nebija kur, tāpēc mamma nopirka Arbūza sēkliņai lelli. Visos kara un bēgļu stāstos, ko izdzīvojušie stāstīja tālāk, leļļu klātbūtnei vai prombūtnei bērna dzīvē bija ārkārtīgi liela nozīme.
- Mammu! Kāpēc tu raudi?
- Nekas, draudziņ, man tikai palika skumji.
- Es tev iedošu savu lellīti. Bet tev tā būs man jādod atpakaļ.
Leļļu klātbūtne ir nenovērtējama bēdās.
Attālajam radiniekam Klāvam jaunumi patika. Sēdēdams dīvānā pie ziņām, viņš jutās stiprs un dzīvelīgs, pasaule apkārt bija sākusi griezties, viņš bija pašā vidū, vīrišķīgs un svarīgs. Aizčāpot līdz virtuvei pa šauro gaiteni bija tikpat apgrūtinoši kā līdz šim, taču, kad šķīvis piekrauts pilns un paņemta uzkodu bļodiņa, no televizora brāzās pretī pati varenā, asiņainā, aizraujošā dzīve.
Vientuļš savā nozīmīgumā juzdamies, viņš Maijvaboles kundzei piezvanīja biežāk nekā līdz šim, zvanīja katru dienu, lai izstāstītu viņai jaunumus.
