Izsalkusī iela

1. Ziemas rīts un priekšpusdiena

Pilsētas ieliņa gribēja ēst.

Mazais bērns – meitene – bija cieši pārliecināta, ka bruģētā akmens iela ir izsalkusi. Tai bija padzīvojušas, pelēkrozā, pelēkbrūnas, pelēkpelēcīgas mājas, žogi, pakāpieni, bruģis un kaķu smaka. Kad spīdēja saule, ieliņai piederēja arī visi kaķi. Ziemā - peļķes, tik lielas, ka kaķi varētu tajās noslīkt vai iesalt ar visām ķepām. Meitene gāja uz bērnu dārzu, mammai pie rokas, un piesolīja ieliņai visādus gardumus: cepumus un šokolādi, kokakolu, saldējumu, picu un nekad, nekad ne rožkāpostus vai sīpolus.

Iela atbildēja dobjā mammas balsī:

- Paldies, mazā meitene! Es jau simtiem gadu esmu izsalkusi, bet neviens vēl nav iedomājies mani pabarot!

- Mhm, vai tiešām? Es tevi vienmēr pabarošu. Es tev atstāšu daudz našķu krājumā, lai tev būtu ilgi, ko ēst.

- Vai tu man dosi arī veselīgos dārzeņu?

- Nē, nekad! Nevienu no riebīgajiem dārzeņiem – ne bieti, ne kāpostu, ne baklažānu, ne sēni - vēēē!

- Bet kartupeli? Tu varētu man šad un tad atnest kādu kartupeli?

- Jā, tos jā. Un dažus burkānus arī. Ieliņ, vai tev pieder arī suņi un papagaiļi?

- Jā, bet suņi šobrīd guļ,- ieliņa atbildēja, - papagailis dzīvo dzeltenpelēkās mājas trešajā stāvā, viņš ir būrītī.

Bērns gāja un domāja. Viņu sauca Arbūza Sēkliņa un viņas ar mammu bija divas vien pasaulē. No personām, ko citi bērni sauca par tētiem, Arbūza Sēkliņai bija bail.

Vajadzētu iepazīties ar interesanto ieliņu, Arbūza Sēkliņa domāja, taču tajā rītā bija jau par vēlu – pāri galvai pāršalca Nevienlīdzīgi Pūkainie Sikspārņi ar iepirkumu tīkliņiem, un bija laiks iet iekšā pa durvīm. Par dārziņu nekas daudz nav sakāms, izņemot to, ka tas bija nenozīmīgs, un to, ka Arbūza Sēkliņai tajā klājās grūti. Viņas āda bija par pāris toņiem zeltaināka, brūnās acis – krietnu tiesu mirdzošākas un caururbjošākas nekā apkārt brēcošās blāvās zilacis, tāpēc Arbūza Sēkliņai nācās samierināties ar paša nemīļākā bērna lomu dārziņā. Mēs to vērojam tikai no ārpuses, kā zupas katlu. Nevar zināt, kā burbuļo ķirbju gabaliņi grāpī un kā mazi meitēni ķepurojas dārziņā, taču ir skaidrs, ka Arbūza Sēkliņa mācēja labi kauties un sarunāties ar ielām. Bērnu dārza dobē Arbūza Sēkliņu iestādīja ap deviņiem no rīta, ar kājām pa priekšu, un tur viņai nācās paciesties līdz pēcpusdienai.

Mamma, kuras vārdu mēs vēl nezinām, tikai redzam, ka tā jau pašā rīta agrumā ir bāla un nogurusi, steidzās prom rīta darīšanās. Nevienlīdzīgi Pūkainie Sikspārņi lidoja atpakaļ uz bēniņiem, šoreiz ar pilniem augļu maisiem. Sikspārņu ģimeni neviens lāgā nevarēja ciest. Tie bija melni, pūkaini, izglītoti un pa dienu gulēja. Lidojums uz pārtikas veikalu bija viņu pēdējā iknakts aktivitāte, pēc tam viņi piekusuši iekarinājās bēniņos līdz pat vakaram. Nevienlīdzīgi Pūkainie dzīvoja 6. numurā zem jumta. Sikspārņi nebija īpaši bīstami, un pat ne brīvdomātāji, viņi centās nopelnīt gana daudz naudas, lai sikspārņu bērni varētu mācīties labā universitātē. Šie mērķi bija pavisam saprotami, tikai suga nebija piemērota dzīvei pilsētā. Mamma lūkojās uz melnajiem spārnaiņiem virs galvas, viņa arī labprāt būtu paslēpusies bēniņos un gulējusi, ilgi, ilgi. Divas nedēļas. Viņai nebija nekas pretī pievienoties Nevienlīdzīgi Pūkainajiem, viņai patika garspalvainās ausis un plēvjainie spārni un grāmatplaukti bēniņos, un omulīgās, otrādi iekārtās gultas. Pēc pusmēneša miega sikspārņu bēniņos viņa atmostos un manītu, ka ir izsalkusi, un apēstu daudz, daudz ēdiena. Un tad apģērbtos, apvilktu skaistas, jaunas drēbes un uzvilktu kurpes. Un smaržas. Kopš Arbūza Sēkliņa auga un gribēja ēst, un spēlēties ar mantām, mamma centās aizmirst savu apetīti un izskatu.

- Ko lien, kur nevajag! - uzrūca īgna Maijvabole, šķūrēdama sniegu no kāpnēm. Aizsapņojusies Mamma palēca malā, trāpīdama tieši kupenā, un iztraucēdama rudu kaķi. Maijvabole dzīvoja ielas pretējā pusē un lielāko daļu laika pavadīja, lamādama kaimiņus un pārējo pasauli, pati turēdamās pie spožas veselības. Kaimiņi viens pēc otra attapās slimnīcā ar salauztas sirds izraisītām kaitēm, ja nebija gana atjautīgi, lai nopirktu ausu aizbāžņus.

Arī mamma juta, kā sirds saraujas čokuriņā, dzirdot:

- Paskaties, kāda šī vazājas apkārt! Vecene jau. Pas'ties, kāds mētelis novalkāts!

Par mēteli bija tiesa un taisnība arī, ka sniegs nejauki līda iekšā zābakos pa zoles puses ieejas durvīm, taču to Mamma Maijvabolei negrasījās stāstīt.

Auklēdama sirds čokuriņu, viņa kāpa augšā pa kāpnēm rakstīt grāmatu par Izmisuma Nogurumu. Izmisuma Nogurums, vai to kāds pazīst? Mammai tas bija tik labi pazīstams, un ar katru dienu viņa tajā slīga arvien dziļāk un dziļāk. Interesanta parādība, runājot par Izmisuma Nogurumu ir tā, ka tas ir pilnīgi nepierakstāms. Kad tas kādu piemeklē, tas sabrūk, aizmieg uz līdzenas vietas ar sāpošām, vaļējām acīm. Mamma centās nogurumu pierakstīt burtnīcā, un tas izskatījās pēc gandrīz nekā, jo viņai nebija spēka noturēt pildspalvu, tā krita no pirkstiem.

Mammai bija žēl, ka vislielākais, neizsakāmais nogurums vienmēr izglābjas no vārdiem, nogāzdams savu īpašnieku bezsamaņā. Neviens neuzzinās, nevienu neizdosies brīdināt no šī nepārvaramā briesmoņa. Tas turpinās uzglūnēt mammām un nebūs, kas viņas brīdina piesargāties, pirms tās nogurušas līdz nāvei bez atpakaļceļa.

Pierakstījusi visu, ko vien vēlaties, par nogurumu, mamma aizskrēja pelnīt maizi. Maizi mamma nopelnīja kafejnīcā, nelaimīgā kārtā kafejnīcas nevar pastāvēt bez viesmīlēm (jo citādi visi dzertu kafiju mājās) un kafejnīcas nevar nenicināt savas viesmīles (jo neviens, kurš spētu darīt ko labāku, neiznēsātu svešiniekiem kafijas krūzes.) Mamma savas dienas pārcieta tāpat kā Arbūza Sēkliņa - nepatīkamo bērnu audzējamo rātnuma dobi.

Pa to laiku mazā meitene tupēja uz palodzes (istaba ar palodzi saucās “Taurenītis”, par spīti saplaisājušai krāsas kārtai uz koka, speķainiem pirkstu nospiedumiem, un visur valdošajai virtuves un tualetes smakai). Arbūza Sēkliņai bija grūti iztēloties kaut ko vēl mazāk līdzīgu taurenim, tāpēc viņa mēģināja pa logu saskatīt ledaino, apsnigušo, blāvi oranžā un tirkīzkrāsas gaismā mirdzošo ielu un aprunāties:

- Kā tevi sauc, ieliņ? Mani sauc Arbūza Sēkliņa, smieklīgi, zinu, bet tāds nu ir mans vārds.

- Vai tu jau apēdi visus našķus? Vai gribi vēl?

- Man patīk ar tevi runāties, ieliņ!

Taču iela klusēja, jo mammas nebija tuvumā un mazi zeltaini bērni ar mirdzoši brūnām acīm nav laipni aicināti mazuļu dobēs, kur aug tikai glīti apgriezti, derīgi augi.

Dažas mājas tālāk Vecā Maijvabole aplēja istabas puķes, jo nevienu dienas brītiņu nedrīkst izniekot greizi. Izniekots laiks, tfu, tad jau viņa būtu tāda pati kā visi nejēgas kaimiņi, cilvēki televizorā, tas lecīgais skuķis - vecene, kas ielēca kupenā ar visiem caurajiem zābakiem. (Un kas par to? Maijvabole vienmēr visu sacīja tā, kā ir. ) Ja kāds nejaudāja klausīties, paša vaina vien bija.

Maijvaboles istabas kakti bija piekrauti ar maisiņiem un paciņām, manta pie mantas, neko nedrīkst izmest ārā, neko novalkāt. Lai stāv. Gan kādu dienu noderēs. Arī caurumi drēbēs viskautkam noder, vēdināšanai un gaisa cirkulācijai, piemēram. Pa sainīšiem augšup lejup ložņāja Maijvaboles mīļākais un vienīgais mājdzīvnieks Gliemis, gļotu sliedi atstādams kā lateksa mežgīni.

Gliemis bija viņai mīļš, jo bija pašpietiekams un ātrs - pēc gliemežu mērauklām. Paspēja no ūdenskrāna pilošā ūdens aizrāpties līdz puķupodam un paskrubināt lapiņu, un nevienu pašu reizīti vēl nebija nomiris badā. Pretī nerunāja, klausīgs. Gliemim šodien bija paredzēti pašam savi, īpaši plāni, taču Maijvabole to neapjauta, jo lūkojās pa logu, vai nemana lejā kādu muļķi, kam uzšņākt. Muļķi nebija redzami, un dumjā noplukusī sieviete ar bērnu kaut kur aizklunkurojusi.

Gliemis apņēmīgi rāpoja lejā no galda, lēnītēm ceļoja garām krēsla kājai, šķērsoja dēļu grīdas plašumus, apdomīgi vairīdamies no Maijvaboles stampājošām sešām kājām un štociņa, jo viņa ar vairīšanos sevi neapgrūtināja nemaz. Gliemis slīdēja augšup pa dīvāna kāju, pāri zaļi puķotajam audumam, izlocījās caur dekoratīvām eglītēm un sastinga uz palodzes, gaidīdams gaisa vēdināšanas reizi. Gliemis vēlējās, lai viņu paņem līdzi ceļojumā vai vismaz – gaisa pastaigā. Vislabprātāk viņš pieteiktos par ceļa biedru kādai vārnai, jo tās ir gudras, varētu arī žagatai, jo tās ir bagātas, vissliktākajā gadījumā – kādam no Sikspārņu plašās ģimenes. Tomēr to pavisam ne mīļuprāt, jo biedrošanās ar Sikspārņiem draudēja ar bohēmas dzīvi, taču Gliemis tikai gribēja redzēt pasauli un atpūtināt prātu no Maijvaboles nerimtīgās gremšanās. Tā nu viņš sastinga uz palodzes, cerēdams uz svaiga gaisa malciņu, ar acīm aprīdams ziemas priekšpusdienas gaismiņas un kailo vīteņu skaras iekšpagalmā un trauku mazgātāju pretējās puses logā. Agri vai vēlu logs pavērsies, agri vai vēlu garām lidos kāda spārnota būtne, kura viņu izglābs. Gliemim bija strīpains čemodāns ar skaistumkopšanas līdzekļiem un sausiņu drupačām ceļamaizei, kā arī koši signālkarogi, ko vicināt, jo putnu uzmanību viņš cerēja pievērst kā aizraujošs kompanjons, nevis sulīga ēsma launagā.

Pa to laiku, jo pilsētā vienlaicīgi notiek neskaitāmas lietas, un nav ne mazāko iespēju nojaust, kuras no tām izrādīsies svarīgas, un kuras – nē, garlaicīgā pēcpusdiena dārziņā ritēja uz beigām. Skolotāja ar briesmīgo balsi, no kuras trīcēja sienas triju stāvu augstumā un dažu ēku attālumā, tā, ka tas, kurš to dzirdēja, sajutās mazs, vainīgs, nobijies un nesportisks, bija pabeigusi pēcpusdienas bļaušanas stundu, un visi nelielā izmēra cilvēkbērni bija skrējuši, locījuši muguras, ķēruši bumbu, cik spēka, līdz Arbūza Sēkliņa gaisā sajuta, ka mamma ir jau tuvu.