DUMJŠ SAPNIS
Mammai Marijai bija apnicis cīnīties ar zemes problēmām, viņa uzcēla sev un meitiņai pili mākoņos. Pilī bija viss, ko vien sirds jebkad bija vēlējusies. Tā tika celta no vismīļākajiem saulrieta zeltainajiem mākoņiem, tiem, kuri ēnās krīt dziļi violeti. Arī saulrieta sārtie, rozā, zaļganie un nenosakāmo toņu mākonīši veidoja mazu paradīzi, kur Arbūza Sēkliņai dzīvot ilgi un laimīgi. Uz māju veda kāpelējošu rožu aleja, kas ziedēja cauru gadu un mazliet novīta tikai ap Ziemassvētkiem. Tad, kad gribējās svētku balto sniegu, mākoņu pilī uzsniga, bet tikai tik daudz, lai piešķirtu debesīm caurspīdīgi tālus, nenotveramos toņus – persiku un ledaini zilus. Tiklīdz piezagās ziemas skumjas, mākoņpilī jau nākamaja rītā atgriezās pavasaris. Rītos mamma ieritinājās virtuves šūpuļkrēslā, aizmigušām acīm vēroja zeltaino gaismu, ļāva kafijas krūzei atstāt neskaitāmus brūnus nospiedumus uz mozaīkas galdiņa un domāja par pasauli ārpusē. Pasaule ārā nebija mainījusies, taču tagad mammu no tās sargāja mūžam lillā vistēriju dzīvžogs, izaudzis no vissmalkākajām mākoņu šķiedrām. Otrā vismīļākā telpa Marijai bija darbnīca: divu stāvu plašumu aizpildīja skulptūras un gleznas, telpai nemaz nekļūstot pilnākai. Mamma bija pieņēmusi darbā mazu Eņģeli- menedžeri- mecenātu, kas nodarbojās ar mākslas darbu pārdošanu, bet, ja kādudien uz parastās Zemes māksla nevienu neinteresēja, viņš pirka gleznas pats un pēc darbdienas stiepa uz saviem debesu būceņiem. Elastīgās mākoņu galerijās iekārtotas, Eņģeļa debesu istabas nemaz nekļuva pilnākas, gleznu pārprodukcijas gadījumā mākoņsiena it viegli izveidoja jaunu galerijas istabiņu ar milzīgiem logiem uz absolūto gaismu.
Mecenāts mīlēja sarunāties citātos un filmu atsaucēs, turklāt – katru nedēļu cita autora tekstos, jo pārāk dedzīgi aizrāvās ar bezgalīgo, arvien no jauna rodošos tekstu un attēlu virteni, ko izverda cilvēku suga. Šonedēļ viņš tērzēja Oskaru Vailda vārdiem vien, Mamma Marija slepeni aizgāja uz pilsētas bibliotēku ārpilsētā un pārlasīja visus kopotos rakstus, lai būtu droša, ka nezaudēs debesu aizbildņa labvēlību prastas dumjības pēc. Daži citāti izrādījās tik slepeni un izsmalcināti, ka tos pat zemsvītras piezīmēs neizdevās atrast.
Mammai Marijai bija bezgalīgi laimējies.
Pati smaržīgākā istaba Mākoņpilī piederēja Arbūza Sēkliņai. Smaržīga tā bija zvērnīcas un smaržu pudelīšu kolekcijas dēļ. Normālā mājā ienācēji bēgtu projām, aizspieduši degunus, taču Mākoņpilī aromāti savijās, izveidoja robotas akanta lapas un arabeskas deguna līksmei, un savija ostītāju galvās nebeidzamas stāstu virknes ar eksotiskiem zvēriem, mirdzošām puķēm, galvaskausiem un piedzīvojumiem. Lielākā daļa viņas dzīvnieku tik eksotiska nemaz nebija, Arbūza Sēkliņa bija paglābusi visus savus paziņas un draugus no parastās pilsētas laikiem: sikspārnēnu Teodoru (tagad pārgudra pusaudža gados), klejojošo kaķu kompāniju, kuri šobrīd mīlošas šantāžas un piekukuļošanas rezultātā mācījās par vērā ņemamu kaķu varietē kompāniju. Bija dažas vārnas, bet tās glabāja savu privāto dzīvi noslēpumā un ļāvās pieradināties tikai apkaltušo bezmaksas siermaižu pēc. Pat Gliemis, mājas bēglis, brīnumainā kārtā bij aizglābies no lielpilsētas neceļiem, pa mazām taciņām ielīdis Mākoņpils zvērnīcā un prom negāja. Godīgi sakot, ar gļotām nejauši pielipis mākoņa pūku malai, taču Gliemis bija dzimis zem laimīgas zvaigznes un ar tādiem nestrīdas. Eksotiska bija tikai mazā, zaļi zeltītā pūķa ola, taču no tās vēl nekas nebija izšķīlies. Pūķa mazuli vajag perēt mežrožu paugurā, un tik ilgstošam ziedošanās projektam Arbūza Sēkliņai pagaidām nepietika laika.
Vēl pāris treniņa mēnešu, dažas dejas un dziesmas: ielas kaķi izrādījās neticami muzikāli, arī uz viņiem pārticība un labklājība atstāja brīnišķīgu iespaidu. Vārnas sita bungas, Gliemis gaismoja. Teodors rakstīja scenāriju un stilīgi ģērbās. Arbūza Sēkliņa bija iecerējusi pavasarī doties koncertturnejā – ja labi veiksies mākoņu pasaulē, viņa bija ar mieru pūkaiņus parādīt arī uz Zemes.
Mierīgu dzīvi dzīvot ir garlaicīgi, ja neesi pirms tam izmēģinājusi briesmas un trūkumu. Mammas Marijas sirmie mati raudzījās apkārt, priecājās par pūkaini dzidro, pārpilnīgo dzīvi, apvēlās un lēni transformēja krāsu uz šokolādes brūniem. Eņģelis parūpējās par mārketingu, notekcaurulēm un nodokļiem. Rāmi un garlaicīgi viņa tagad vēlējās dzīvot mūžam, no rītiem paņemt otu un gleznot, kad apniks, veidot skulptūras, kad nomāks arī tas - rakstīt stāstus, un, kad paliks pavisam truli no lielas laimes, Marija savus briesmoņus izdomās un uzzīmēs pati.
Vēl tikai iemācīs Arbūza Sēkliņai nogalināt tīģeri, bet tad gan viss. Piedzīvojumi būs beigušies. Lēna un maiga būs viņu turpmākā dzīve, lēna un maiga.
Kripucītis briesmu bija paslēpies pilij blakus, mežrožu pakalnā. Pakalns bija sena, netīra, aizdomīga vieta, senos laikos te bija karojuši un slēpušies ierakumos, pēc tam mēģinājuši nopelnīt kaudzi naudas par malkas pārdošanu – neveiksmīgi. Priežu baļķi puva, apauga ar sūnām un dibināja jaunas piepju kolonijas. Gabaliņam briesmu piemita šausmīgs pievilkšanas spēks. Labāk, ja to kāds būtu aizvācis un laikus satīrījis. Vai izperējis pūķa olu.
Ļaunā sapnī Arbūza Sēkliņa un Marija klamzāja trupošajiem baļķiem tuvāk un tuvāk, viņas labprāt būtu gājušas citur, bet nevarēja. Kājas bija smagas, sirdis – izmisušas, sūnainā, piepjotā kaudze nāca tuvāk un tuvāk. Marijai likās, ka viņu velk ar neredzamām, ledainām ķēdēm, kaķi ņaudēja, Gliemis turējās pie šalles, Teodors palika Mākoņpilī, ieķēries zeltainajos bēniņos, bet Mamma Marija nosvīdusi pamodās.
Kaut kur netālu uz Zemes bija karš, trakoja beznosacījumu ļaunums. Uz Zemes tuvojās Ziemassvētku nakts un Mammai Marijai nebija naudas. Palagi bija savandījušies. Marija raudāja. Telefona ziņu skaitītājs sakarsis rādīja 72 jaunus ziņojumus par obligātu dāvanu pieprasījumiem jaukiem, taču pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem.
Arbūza Sēkliņa arī raudāja, bet vienīgi tāpēc, ka sikspārnēns un pūķa ola bija palikušī Mākoņpilī.
