Zeltaini bēšā dāvanu kastē viņa sēž, ar daudzām trīsuļainām akanta lapām izrotātā, dziļumā tumši zaļš mežs. Veclaiku amatnieki zīmējusi lēni un rūpīgi, pēc grezniem paraugiem. Viducī trīsuļoja mūzika. Marija pamostas uz ikvienu jaunu skaņdarbu. Tradīcijas dzen izmisumā. Ko tās palīdz Marijai? Zeltainā lustra karājas kā bižutērijas auskariņi, dārgāki un lētāki, mazliet nomelnējuši, Otrās Elpas veikaliņā atrasti, apaļos pušķos ar kristāla karulīšiem, bet tik auksts, tik auksts,

Marijas mazais bērns izrādījās meitene. Jesus Monoparental bija sieviete, Arbūza Sēkliņa. Marijai ar mazo meiteni nebija jālec upē vai no klints, viņa dzīvoja klusu, strauji skrienošu, ļoti nogurdinošu dzīvi. Arī Marija rakstīja par nogurumu. Pasaules vēsturē bija iestājies laikmets, kura sievietes, solomammas, rakstīja sava Noguruma memuārus. Eņģeļi ar viņu sapņos nerunāja un tuvumā nebija redzami. Bija citas, nozīmīgākas lietas, kur jāglābj cilvēki. Bija karš. Visus cilvēku

Bruģakmeņu un visu pārējo klintsgabalu dzīve noris nesalīdzināmi lēnāk nekā ļaužu mežonīgi ātrā skriešana, dzimšana, laimes gadi un gar acīm zibošā novecošana. Bruģakmeņu laika skaitīšanā, īpaši tādu vecu bruģakmeņu, ar kādiem bija klāta Izsalkusī Ieliņa, tādam akmenim knapi pietika laika pamanīt, ka cilvēki vispār eksistē. Gadījās arī, kamēr bruģakmens mirkšķināja acis vienu reizi, vesela paaudze jau bija nomainījusies un, atverot plakstus otru reizi, gandrīz tādi paši cilvē

Sikspārnēns Teodors izgāja brīvsolī. Mazs un pūkains, viņš bija sakarinājis pelēkus kamolus bēniņu laktā, lai nadzīgi un spoži apmānītu nabaga māti. Teodors kavēja laiku, dzenādams vaboles pa bērnudārza dienvidu fasādi (zaļā un dzeltenā krāsā). Uzpūšot elpu, raudzījās, kā tās bailēs mūk, pats pieēdis pilnu vēderu ar mammas avokado maizītēm. Vaboles bija ģļēvas, dumjas un negaršīgas, toties iekšā, aiz loga, notika kaut kas interesants. Cilvēku mazuļi, tāpat kā sikspārņi dienas