Mammai Marijai bija apnicis cīnīties ar zemes problēmām, viņa uzcēla sev un meitiņai pili mākoņos. Pilī bija viss, ko vien sirds jebkad bija vēlējusies. Tā tika celta no vismīļākajiem saulrieta zeltainajiem mākoņiem, tiem, kuri ēnās krīt dziļi violeti. Arī saulrieta sārtie, rozā, zaļganie un nenosakāmo toņu mākonīši veidoja mazu paradīzi, kur Arbūza Sēkliņai dzīvot ilgi un laimīgi. Uz māju veda kāpelējošu rožu aleja, kas ziedēja cauru gadu un mazliet novīta tikai ap Ziemassvē