15. ILGĀK DEBESĪS IEKŠSKATS. ARBŪZA SĒKLIŅAS istaba Mākoņpilī. Kamera brauc pa istabu. ARBŪZA SĒKLIŅA debesīs ir paglābusi savus draugus un paziņas no pilsētas apakšā: TEODORU, IELAS KAĶU kompāniju, PŪĶA OLU. KAĶI izmēģina spirālveida lēcienus uz spilveniem un ķepu mazgāšanu. Uz gultas baldahīna, starp strausa spalvu pušķiem, karājas TEODORS un staipa spārnus. ARBŪZA SĒKLIŅA vaikstās spoguļa priekšā un pozē ar saviem zvēriem. Kamera brauc tālāk uz vissiltāko vietu, sārtu bald

11. ATLAIŠANA IEKŠSKATS. Kafejnīca. ĪPAŠNIECE runā ar MAMMU MARIJU, un tā ir nepatīkama saruna. ĪPAŠNIECE lūkojas kamerā. ĪPAŠNIECE Man ļoti nepatīk, kā jūs strādājat. Neņemiet to personīgi. MAMMA MARIJA Kas jums nepatīk? ĪPAŠNIECE Nē, jūs neņemiet to personīgi. Man ļoti nepatīk. MAMMA MARIJA Jā, es dzirdu, ka jums nepatīk. Kas tieši jums nepatīk? ĪPAŠNIECE Man ļoti nepatīk. Man nepatīk tie zīmējumi pie sienas. Ieņēmumi jau tā katru mēnesi samazinās. Un tur tāda skumja s

4. SLIMĪBA IEKŠSKATS. No rīta ARBŪZA SĒKLIŅA pamostas slima un niķīga. Viņas seja ir sārta un nosvīdusi. MARIJA ar lūpām pieskaras pierei, pārbaudot, cik tā karsta. MAMMA MARIJA Draudziņ, tev ir temperatūra. Tu nevari iet uz dārziņu . ARBŪZA SĒKLIŅA Gribu! Iešu! Negribu! Meitene guļ gultā pavisam sarkana, klepo, šņaukājas un ķeras pie mammas. ARBŪZA SĒKLIŅA Mammīt, neej prom! MAMMA MARIJA Tev vajag zāles. Es tūlīt būšu atpakaļ. Viņa iespiež meitai rokās mīksto mantiņu un aizi

1. JĀZEPA SAPNIS IEKŠSKATS. Tuvplāns. Nakts. Kamera slīd pār palaga krokām un saburzītām segām kā pār Mēness ainavu. Kamera attālinās, atklājot mēnessgaismas apspīdētu gultu. Tajā aizmiguši jauns vīrietis un sieviete, JĀZEPS un MAMMA MARIJA. MARIJAI ir rudi mati, izklājušies pa visu spilvenu. JĀZEPS ir tumsnējs un pievilcīgs. MARIJA ir mīļi ieritinājusies JĀZEPAM azotē. Istabas sienas ir noklātas skicēm un zīmējumiem. Tuvplāns. JĀZEPS nemierīgi sapņo. Mēs redzam viņa aizmiguš

6. daļa ĀRSKATS. Nākošajā rītā nozieguma vieta Liliānu pievelk kā mēsli sūdumušu. Liliānai negribas uz cietumu. Liliāna ilgojas pēc Filosofa profila, ilgojas pēc viņa ledus acīm. Miris viņš nav kļuvis tuvāks. Tomēr viņa lavās klusi klusītiņām, lai vēlreiz paskatītos uz celtnieku vagoniņu, kuram apkārt apvilkta neondzeltena lente. Policija un ātrā palīdzība tur stāv, taču neviens īpaši nesteidzas, neviens neinteresējas par sievieti krūmos. Viņa droši vien tikai meklē ogas un s

5. daļa ĀRSKATS ZEMŪDENS PARKĀ. Tuvplāns. Liliāna sēž uz soliņa un bauda saules starus. Klēpī viņai veģetāro pusdienu kastīte, viņa runājas pati ar sevi un savādo Visumu, vicinādama koka dakšiņu ar kāpostiem. LILIĀNA Es to visu varēšu izlabot. Es izglābšu Zivs mazbērnu. Viņa iebāž mutē kumosu skābu kāpostu un turpina ar pilnu muti. LILIĀNA Nav tā, ka to nevar piedot. Ja Zivēns dzīvos, viņa man noteikti noņems lāstu. Rūpīgi sakošļā un norij. Tuvplāns kastītē, kur viņa uzlasa a

DAĻA IEKŠSKATS SLIMNĪCĀ. Garš gaitenis, agrs rīts. Liliānas kolēģis APKOPĒJS satver viņu aiz elkoņa un ievelk sanitārajā telpā pie spaiņiem, slotām, metāla plauktiem un miskastes maisu ruļļiem. APKOPĒJS Tas ir ļoti svarīgi. Esmu beidzot zaudējis visu egoismu. Tas ir izdedzināts ārā. LILIĀNA Tad jau labi. Liliāna atbrīvo elkoni un ieraujas stūrī, pēc iespējas tālu no kolēģa un aizsargādamās, tomēr neuzkrītoši tur sev priekšā grīdas birsti. APKOPĒJS Es redzēju vīziju. Dievs ar

3. DAĻA ATPAKAĻ PAGĀTNĒ Zemūdens pilī. Pesteļzivs, acis pievērusi, atceras jaunību. Liela zivs, vēl jauna un spožām perlamutra zvīņām, laimīgi raugās uz saviem ikru bērniņiem. Pēkšņi viņas tīrajā bērnistabā ienāk cilvēki ūdenslīdēju tērpos, sāk brutāli raut un mest zivju bērnus kastēs, promnešanai. Lielā zivs metas tos glābt un aizstāvēt, kož un cīnās pārdabiskiem spēkiem, bet tas neko nelīdz. Viņas spuras neko nespēj pret cietajām ūdenslīdēju bruņām. Viņi nogrūž zivi zemē, i

IEKŠSKATS. Vecas sievietes māja laukos, taču apkārt ir neparasti daudz ūdens. Tas skalojas pie kājām un aiz loga ir nebeidzams ezers. Sieviete - krupis apciemo savu veco mammu. Viņas sēž un dzer kafiju. Uz galda ir svecīte un šķīvis ar šokolādes cepumiem. Māte ir krunkaina un salīkusi, ar milzīgām, zilām acīm. Mātes kreisā roka viegli trīc, tāpēc viņa to pietur ar otru roku cerībā, ka meita neko nepamanīs. MĀTE ... un tad jau man tā lielā zivs norāvās no ķēdes. Un ko tad es v

PERSONAS: BOMZIS LILIĀNA, SIEVIETE - KRUPIS PESTEĻZIVS MAZAIS ZIVĒNS DZIEDNIEKS PRAVIETIS MĀTE GARĀMGĀJĒJI UN CITI, KURI VĒL PIEVIENOSIES Šajā stāstā ir nesakarīgi izkaisīti citāti no Oskara Vailda "Salomes" - pirmā brīdinājuma par limerences briesmām PROLOGS. Ir silts vakars pavasarī, kādi mēdz gadīties pēc nomācošas ziemas. Pāri ielai ir piecstāvu blokmājas, un tās apņem maigs zaļums, bet uzmanīgi- pumpuri vēl nav izplaukuši. Ir zilgana krēsla ar maigu saules atspīdumu aiz