SIEVIETE - KRUPIS jeb LIMERENCES STUDIJAS II

IEKŠSKATS. Vecas sievietes māja laukos, taču apkārt ir neparasti daudz ūdens. Tas skalojas pie kājām un aiz loga ir nebeidzams ezers. Sieviete - krupis apciemo savu veco mammu. Viņas sēž un dzer kafiju. Uz galda ir svecīte un šķīvis ar šokolādes cepumiem. Māte ir krunkaina un salīkusi, ar milzīgām, zilām acīm. Mātes kreisā roka viegli trīc, tāpēc viņa to pietur ar otru roku cerībā, ka meita neko nepamanīs.

MĀTE

... un tad jau man tā lielā zivs norāvās no ķēdes. Un ko tad es varu darīt. Es jau neko nevaru izdarīt.

LILIĀNA

Varbūt piesien?

MĀTE

Nu kas tad man palīdzēs siet? Zem ūdens bez vīrieša dzīvot grūti.

LILIĀNA

Mammu. Tad, kad es biju maza. Vai nenotika nekas dīvains saistībā ar zivīm?

MĀTE

Nu kas dīvains, dīvains. Kas tad varēja būt?

LILIĀNA

Es nezinu. Varbūt kāda zivs palika ļoti dusmīga?

MATE

Nekas tamlīdzīgs. Tavs tēvs strādāja par kaviāra zvejnieku, pelnīja maizi ģimenei, kārtīgs cilvēks bija.

LILIĀNA

Jā, bet kā tad īsti zvejo kaviāru?

MĀTE

Atņem augstdzimušu zivju bērnus.

Dzīvo tur, zemūdens pilīs, laime un pārticībā, kamēr mēs te, lūk, kādā būdiņā.

Mēs tad vismaz izēsties varam.

Sieviete - krupis klusējot maisa kafiju un lēni māj ar galvu.

LILIĀNA

Zivju princese? Vai tā varēja būt zivju princese?

MĀTE

Varbūt. Ko es zinu.

Viņas abas iemalko kafiju klusumā. Liliāna slepus notrauc asaru un visiem spēkiem turas pretī jauniem plūdiem. Māte sāk bārties.

MĀTE

Kas tad nu? Atkal pinkšķēsi?

ĀRSKATS. Kluss plunkšķis un ūdens ripuļi izplatās uz visām pusēm. Pīles satraukti pēkšķina.

IEKŠKATS. Liliāna ir atradusi ceļu uz Pesteļzivs zemūdens mājām pīļu dīķī. Viņa noņem ūdenslīdēja tērpa ķiveri un izpurina matus.

LILIĀNA

Vecā zivs, ja es izglābšu tavu mazbērnu, vai tu noņemsi manu krupja seju?

Pesteļzivs novēršas un gremo.

PESTEĻZIVS

Liecies mierā. Nevienam nekādus lāstus nelieku. Pati vien neglīta.

LILIĀNA

Lūdzu!

PESTEĻZIVS

Vari iet dzīvot naktī.Tur ne krupji, ne vardes tev nerēgosies.

LILIĀNA

Es redzēju, tavs Zivēns ir ļoti slims. Labāk nepaliek.

Ja es atrastu kādu, kas viņam spēj palīdzēt?

PESTEĻZIVS

Vācies! Liec mierā manus bērnus!

Liliāna iznirst no seklā dīķīša, atkal iztramdot pīles. Asaras par neizdevušos misiju viņai plūst straumēm un dīķi ceļas ūdens līmenis.

PESTEĻZIVS (izbāž purnu no ūdens)

Ja es nezinātu labāk, teiktu, ka tu esi pinkšķe, ne tikai neglīta!

Liliānai šodien pietiek pazemojumu, viņa metas bēgt. Ir šausmīgi grūti skriet smagajā ūdenslīdēja tērpā, taču to vēl vajadzēs nolikt atpakaļ slimnīcā tā, lai neviens nepamana.

ĀRSKATS AUTOBUSA PIETURĀ. Ir karsta vasaras diena. Bomzis ir novilcis kreklu, gozēdamies saulītē, tā panākdams, ka pieturas tuvumā nav neviena cilvēka. Blakus viņam uz soliņa apsēdies Krupis. Liliānas pavadonis ir paņēmis brīvdienu, jo ir drausmīga svelme, un Liliāna sēž mājās pie ventilatora. Vīriešus viņa šodien neredzēs.

Viņiem pa abiem ir viena šņabja pudele, no kuras viņi draudzīgi iedzer pēc kārtas.

KRUPIS

Pastāsti man par sievietēm. Tā mana muļķe tikai staigā, degunu nodūrusi, un es kā piesiets.

Bomzis izvelk savu apbružāto grāmatiņu un sāk šķirstīt. Kādreiz tā bijusi zila ar zeltītu ornamentu. Krupis iekārtojas ērtāk, pieglaužas pie sāniem un gatavojas klausīties.

BOMZIS

"Es neklausos savā mātē. Es to prasu pati savam priekam - Johanāna galvu sudraba traukā. (..) Neaizmirstiet, jūs zvērējāt."

KRUPIS

Oho. Tā tik ir sieviete! Tu labi lasi!

Apcerīgs klusums.

KRUPIS

Nevis tā kā mana pinkšķe. Palasi vēl!

BOMZIS

"Varbūt es jūs par daudz esmu mīlējis. Tāpēc neprasiet man to. Tas ir briesmīgi, tas ir šausmīgi man to prasīt. (..) Cilvēkam nogriezta galva, tas ir atbaidošs skats, vai ne?"

KRUPIS

Kā gribētos saldējumu...

ĀRSKATS. Tumsa. Sieviete - krupis ir aizgājusi dzīvot mūžīgajā naktī. Pilsēta ir tāda pati, tikai apgaismojums citādāks: visu laiku spīd zvaigznes, mēness, naktslampiņas un laternas. Sieviete - krupis izmēģina pastaigu tumšajās ielās. Viņa sastop naksnīgos garāmgājējus. Bezgalīgajā tumsā pievilcīgos vīriešus no neglīteņiem grūti atšķirt, tāpēc viņas seja paliek cilvēciska.

Ak nē! Laternu gaismā kādam ir tik skaists siluets, ar trīsstūrveidīgu torsu un kājām kā skulptūrai. Viņš slīd kā dejodams, šūpodamies plecos. Viņš tuvojas. Un krupis ir atpakaļ viņai uz galvas! Liliāna steidzīgi nogriežas uz parka pusi, tur ir mazāk cilvēku.

ĀRSKATS. Mūžīgās nakts parka nostūrī pie ķiegeļu sienas ir appelējusi būdiņa, maza un diezgan smirdīga. Kādreiz tas ir bijis celtnieku vagoniņš, taču celtnieki ir beiguši projektu un aizgājuši. Būdiņā dzīvo Filosofs, un raksta bēdīgu turpinājumu visai pasaulei. Pa dienu Filosofs joprojām strādā zemūdens celtniecībā citos objektos, tomēr neiet pīpēt kopā ar kolēģiem.

No lodziņa naktī iespīd silta, dzeltena gaisma, un Filosofa profils izskatās tik cēls. Pieri grumbās savilcis, viņš raksta savu graujošāko (līdz šim!) sabiedrības kritiku, ēd ātrās nūdeles un neievēro Sievieti - krupi, kura piezagusies pie loga.

Liliāna netraucēta viņu vēro, un Filosofs neko nemana, un sievietes seja nekļūst par krupi. Meklējot vārdus, Filosofs pagriežas pret logu un mēs redzam viņa acis - tirkīza krāsā, tās izstaro pašas savu gaismu. Vīrieša acis ir sirdi plosošas, tumsu caururbjošas un Liliānas sirds laimē saraujas, līdz viņa aptausta strauji izdīgušās kārpas uz sava krupja ģīmja. Filosofs nopūšas un turpina rakstīt, vārdi ir atradušies.

IEKŠSKATS SLIMNĪCĀ, zemūdens pasaulē ar milzu aļģēm un modernu arhitektūru. Tā ir savāda valstība, kurā ērti jūtas gan zivis, gan cilvēki. Pesteļzivs nakti pavada nomodā. Nu viņa ir ielavījusies palātā numur divpadsmit, kurā viņai nekas nav meklējams.

Milzīgā, krunkainā vecūksne ir pārliekusies pār meitenīti redeļu gultiņā. Zīdaiņa māte krāc blakus gultā. Lielā zivs raugās uz guļošo bērnu, šķobās un čāpstina muti.

Viņa atceras laiku pirms daudziem gadiem: saules stari iespīdēja jūras dziļumā. Viņa pati, jauna un skaista, gulēja nedēļnieces gultā zemūdens pilī, jūraszāļu spilvenos, un apkārt viņai bija ķekari ar tūkstošiem iznērstu ikru. Sīciņi, bet visi viņas bērniņi, rožainas pērlītes, viņas pirmdzimtie. Aprūpētāja no sirds priecājās par ikru ķekariem un pienesa viņai dāvanas.

PARASTS RESTORĀNS. Vakars, uz grīdas ne miņas no ūdens, cilvēki pie galdiņiem ēd, smejas un auro. Kāda galdiņa tuvplāns. Viens no četriem ēdājiem, vīrietis, atgādina pārējiem, ka viņš nav nabadzīgs cilvēks.

VĪRIETIS

Kaviārs? 75 eiro kilogramā. Nav tik traki.

PĀRĒJIE ĒDĀJI (piebalso)

Nav tik traki, nav tik traki.

PUSMŪŽA SIEVIETE

Es mēģinu piespiest sevi to apēst.

Kamera slīd pāri košļājošām mutēm. Cilvēka mute viena pati ir dzīvniecisks objekts, it īpaši brīžos, kad badīgi apstrādā ēdienu.

Turpinājums sekos...