BADA DOMAS
Zeltaini bēšā dāvanu kastē viņa sēž, ar daudzām trīsuļainām akanta lapām izrotātā, dziļumā tumši zaļš mežs. Veclaiku amatnieki zīmējusi lēni un rūpīgi, pēc grezniem paraugiem. Viducī trīsuļoja mūzika. Marija pamostas uz ikvienu jaunu skaņdarbu. Tradīcijas dzen izmisumā. Ko tās palīdz Marijai? Zeltainā lustra karājas kā bižutērijas auskariņi, dārgāki un lētāki, mazliet nomelnējuši, Otrās Elpas veikaliņā atrasti, apaļos pušķos ar kristāla karulīšiem, bet tik auksts, tik auksts, Marija sēž te jau krietnas stundas. Zeltaino, kārtaino rāmīšu volānu dziļumā vēss samta mežs, bet tajā neviens neiet. Mistiska melna strīpa vidū, kas tā par strīpu – nekuriene, vai? Kur dabū tik daudz meiteņu krāsainos vilnas brunčos? Sēž rātnas, skaistas un muzikālas. Griestu rotājumi kā lukuma gabaliņi ar pūdercukuru, kvadrātveidīgi, ka siekalas tek. Kurš lekcijās neguļ, droši vien atceras, kā tādus sauc. Lampiņas mirdz kā kristāla krūšgali. Visgaršīgākais ir centrālais sienas ornaments virs skatuves, tas pats, kam apkārt karājas cukura čiekuri, ananāsi vai izpūstas stikla lāstekas. Kas tas ir? Šokolādes torte ar putkrējuma valnīšiem un rūtīm? Vai tā domā izsalcis cilvēks, iesprostots greznā telpā ar tradicionālo mūziku un svešiniekiem? Vai visiem ir lielas ģimenes, kas nāk uz koncertiem? Šokolādes torte krēmu un ievarījumu, rombveida putukrējuma sētiņām, uz ovāla gliemežvāku šķīvja. Patiesībā – caurums sienā, grezni nomaskēts. Mīļie rahatlukuma gabaliņi, kvadrātīgā, saldā želeja, kā es jūs visus apēstu, nolasītu no griestiem, cik jūs tālu, tur augšā, droši vien apputējuši. Ielikt skaņas zeltainās saldumu kastītēs un apēst, mamma – Marija domāja, jau atkal mocīdamās ar izsalkumu. Noskrubināt brūngani kraukšķīgo notiņu, pagrauzt mirdzoši okerīgos un putekļaini zeltīgos tonīšus, paglaudīt vēderu un zināt, ka vienmēr būsi paēdusi. Trīsuļskaņas iemidzina, varbūt arī tracina un liek jukt prātā.
Visgardākās ir akanta lapas, kas sargā marcipāna eņģeļus, kuri savukārt zemojas liras priekšā. Stikla pūdercukura čiekuri!
Kad nebija , ko ēst, Marija rakstīja Jazepam vēstules, bet tas, protams, nelīdzēja.
Telpā ar zelta gaismu nekad nevajadzetu salt. Mūzika lēni pārvērtās zeltainā kroņlukturī un gaismā. Gribējās notīrīt milzīgo nomelnējušo auskaru tur augšā. Telpa plūsmoja zelta naudiņas. Zeltainas skaņas zeltaini glezna saldumu kārbiņā, pilnā ar cilvekiem, pilnā ar krēsliem, mamma Marija domāja par zelta naudas viļņiem. Par naudu nevajagot runāt, tad tās esot daudz, Marija bija dzirdējusi, un teju teju vilka ārā adatu un diedziņu, lai aizšūtu sev llūpas. Bezē cepumi, griestos riņķoja bezē cepumi ar ķīniešu pūķu astēm. Naktskrekla maliņas mežģīnītes, tās taču nav ēdamas, tām jābūt krokotajām papīra salvešu maliņām ap torti, kas tur rēgojas ap zāles pašu augšējo malu. Rozā, bēbju rozā sienas, kā novalkātas puantes, rožu pelni ap “Cielaviņas” torti. Mājās Marija ēdīs lašukrāsas zivi, ja tā nebūs sadegusi.
Arbūza Sēkliņa bija izaugusi un nodarbojās ar mūziku. Mamma Marija sapņoja izsalkuša cilvēka sapņus.
