Vīrietis, kurš baidījās zaudēt paradīzi

Es pastāstīšu intīmu stāstu. Tas ir arī pavisam parasts. Kādā naktī pirms nenoteikta laika es sāku saņemt ziņas no savas meitas tēva. Ziņas bija īsas: “piedod man”, “es daudz ko nožēloju”, “es gribu tevi redzēt”, utt.. Ziņas es atstāju bez atbildes un ļāvu tām sevi padarīt dusmīgu, satrauktu, viegli ievainojamu. Man likās, cilvēkiem ir jāievēro savas apņemšanās, jāpilda solījumi, citādi pasaulē, kas jau tā ir biedējoša, pazūd jebkura drošības sajūta. Viņš bija apgalvojis, ka bērns viņam neko nenozīmē, ka viņš uzskata sevi par spermas donoru, ka bērns mani ienīdīšot, un daudz citu lietu, kas ir pavisam parastas, jo cilvēki mēdz viens otram tā sacīt dziļas neapmierinātības brīžos.

Vienaldzība un nelikšanās ne zinis bija mans solījums, manas laimīgās beigas, mans sižeta pavērsiens, ar ko tikt galā pavisam vienai, izliekoties, ka viss kārtibā, izliekoties, ka ir tik liela, palīdzoša ģimene. Izliekoties stipra, ja kāds skatās. Smejoties, ja bija klāt skatītāji.

Iepazīsimies – es biju un esmu varbūt visnaivākais cilvēks, ko Jūs jebkad esat satikusi/is. Tāpēc arī gleznas tādas bērnišķīgas. It kā es tikai vakardien būtu ieradusies uz Zemes ar īsu lietošanas instrukciju un joprojām nezinātu, kā apieties ar cilvēkiem un lietām. Es ticēju mīlestībai un visādām brīnišķīgām lietām, arī tam, ka dzīvība un dvēsele ir klātesošas tajā pupas lieluma dzīvības murskulītī, kas man izraisīja vemšanu tālsatiksmes autobusā Rīga – Parīze. Skābekļa trūkums, kas uzglūnēja, skrienot pa kāpām gar Lamanšu.

Viņam tas nozīmēja vienu neiedomājamu lietu – ārlaulībā dzimuši bērni liedz to islāmticīgajiem tēviem ieeju paradīzē. Nekādu skaistu, nevainīgu hūriju pēc nāves. Vienreiz lietojamu izmetamo eņģeļu īpaši viņiem. Varbūt Dievs ir paredzējis kādu rezerves paradīzi ārlaulības bērnu vecākiem, pēc barības vielu trūkuma un sociālā nicinājuma, ko tie pārvarējuši dzīves laikā.

Tas ir pirmatnēji, nepārkāpjami nozīmīgi – es biju izpostījusi kāda cilvēka izredzes uz mūžīgo svētlaimi. Par to pat piedošanu nevar palūgt. Kādiem vārdiem? Tā meitene, kāda es toreiz biju, nebija lāgā ievērojusi naudas nozīmi, bet viedoklis par paradīzi viņai bija nozīmīgs. Viņai nācās uzzināt, ka nevienam nepiedod tādus nejauši piedzimušus bērnus. Ar tādiem nevar lepoties ģimenes saiešanās. Tādu bērnu vecāki vairs nesaņem dzimšanas dienas dāvanas, jo netiek atzīti par to cienīgiem. Vienīgie vecāki iemācās neēst, jo citādi nepietiks bērniņam. Vienīgie vecāki iemācās neskatīties uz citu bērnu mantām un drēbītēm. Tās nav būtiskas. Būtiski ir palikt dziviem, katru dienu, katru vakaru sagrabināt kaut ko ēdamu, katru nakti gulēt siltā gultā.

Sievietei bija bail. Man liekas, viņa trīcēja zem segas. Viņai bija bail, izdzirdot soļus kāpnēs. Nebija ar ko samaksāt par dzīvokli un viņa nezināja, kā un cik ātri tādus nemaksātajus izliek uz ielas. Dzīve, kurai viņa bija piekritusi, izrādījās grūtāka par vārdu “grūts”. Man liekas, ja kāds trīc zem segas dienā, kad nav darba, nav ēdiena un nav neviena, kam par to pastāstīt, ja tādā dienā saņem ziņas no bērna tēva, pat vissaprātīgākais cilvēks iedomājas, ka dzīve varētu būt mazliet vieglāka. Varbūt, ja var nopirkt dzimšanas dienas dāvanas un paēst, un samaksāt parādus, un varbūt nopirkt drēbes. Un joprojām būt paēdušai. Tā ir doma, kas ielavās pašā attālākajā smadzeņu kaktiņā, kur to sagaida ar dusmām – par neiespējamas nākotnes, bezcerīgu fantāziju radīšanu. Neviens tik ļoti nekāro rūpēties par otru cilvēku.

Ja arī Jūs slikti tiekat galā ar savu dzīvi, ziniet, ka par to nekad nevienam nedrīkst atzīties. Tāds/a Jūs nevienam nebūsiet vajadzīgs/a. Slēpiet to, tēlojiet, ka Jums viss kārtībā. Bet Jūs droši vien esat cilvēks - buldozers, zināt visu par ziemas riepām un kartupeļu salātiem. Tādā gadījumā man Jums nav, ko teikt. Nebūtu arī īstajā dzīvē. Jums pat nevajag skatīties uz manām gleznām, tās Jūs kaitinās, tur ir tādi eņģeļi un dēmoni, kādus neviens nekad uz Brīvības ielas nav redzējis.

Ziņas turpināja pienākt – neparedzamas, taču ar zināmu regularitāti. Sieviete atbildēja tik nejauki, cik vien spēja - liec mani mierā, man nav, ko teikt. Viņa varētu pastāstīt par smalko mākslu pārtikt no miltiem un ūdens, tacu šī nav pavārgrāmata. Tas arī nav nekas neparasts, pasaulē šajā brīdī neskaitāmas nepaēdušas sievietes baro mazus, neaizsargātus augumiņus, pateicīgas par pašreizējo kumosu, cenšoties nedomāt par to, ko ēdīs rīt. Es varētu pastāstīt, kā nozagt kabaci ģimenes dārzā, (kabacī nav daudz kaloriju, toties tas ir liels), lai nebūtu jāapkauno radinieku ausis ar stāstiem par savām neveiksmēm, bet ceru, ka Jums to nevajadzēs iemācīties. Ja arī vajadzēs, tas nekas – vainu noveliet uz bomžiem un dzērājiem. Draugi ierosināja pārtraukt ievērot diētu, sieviete kļūstot pārāk ēteriska. Esot labi būt ar smalku sejas uzbūvi, bet šis kļūstot par traku. Klusēja, smējās, neatzinās nevienam, ka ir slikta māte, maizi nopelnīt nevar, vīru noķert nevar, neko nevar.

Viņa neatbildēja uz ziņām, sakoda zobus, zināja, ka izturēs. Tajā vakarā, kad bērniņš pastāstīja, ka lūgs Dieviņu, lai tētis pa nakti atlido no Parīzes, sirds beidzot salūza. Pat nesāpēja, kad lūza, tāds truls paukšķītis. Negribējās stāstīt sliktu, negribējās sagraut ticību. Aizrakstīja, izstāstīja, ka iet ļoti grūti un ka meitiņa viņu kādā noslēpumainā, tikai bērniem zināmā veidā tomēr mīl, pat neredzējusi.

Es jutos aizkustināta, vēstuli pārlasot. Tam vajadzēja iežēlināt pat akmens sirdi. Nākamajā dienā man atbildēja man bērna tēva toreizējā sieva. Tā bija viņa, kas lūgusi piedošanu, nožēlojusi šķiršanos un naktīs pēc manis ilgojusies. Nu visi maigie vārdi kundzei bija izsīkuši, nu es dabūju zināt, ka esmu vieglas uzvedības sieviete, mūsu attiecību būtība vienmēr esot bijusi skaidra - tikai bezmaksas sekss, tikai iekāres apmierināšana. Ka viņas vīrs uzskatot sevi par spermas donoru, neko vairāk un šī bioloģiskā funkcija ir viņa acīs absolūti maznozīmīga. Ka es esot cilvēks, kam ir klīniska, psihopātiska apsēstība ar grūtniecību, to pierādot mana atteikšanās izdarīt abortu. Vēstule bija gara, rūpīgi sadalīta daudzos apakšpunktos, pēdējais skanēja, lai es ejot un atrodot vīrieti, kas par mani rūpētos. Tos vidējos punktus es vēl šobaltdien neesmu izlasījusi - vārdu indi vienmēr esmu panesusi sliktāk nekā lapseņu kodumus. Varbūt es to izlasīšu kādu dienu, kad būšu sirma, veca un laimīga, un vēlēšos pastāstīt mazbērniem par cietsirdīgo pasauli. Varbūt man nekad nebūs tāda apbruņojuma.

Es apbrīnoju šo kundzi, viņa bija pavadījusi daudzas bezmiega naktis, komunicējot ar mani vīra vārdā. Lūk, cilvēks, kurš mīlestības vārdā spēj bradāt pār līķiem. Lūk, cilvēks, kurš jebkuru aizdabūs uz paradīzi.

Mana pasaule pārbīdījās, sašķiebās, tika izsista no vietas. Taiā brīdī manī piedzima vīzija par skorpioncilvēku – vīrieti, kura muguru plosa skorpioni, radījumi ar indīgiem žokļiem, plosa un ēd muskuļus un plaušas – tā, lai mokas ir ilgas, nebeidzamas, sāpīgas.

Manas dzīves intīmie, slepenie, pazemojošie lēmumi bija secēti, atkauloti, preparēti šīs kundzes praktiskajā prātā. Viņas vīrs vēlāk skaidroja, ka kundze esot bijusi ziņkārīga. Man žēl, Monsieur, Madame, bet šī izstāde nav veltīta ziņkārībai. Tā ir mana saldā, saldā atriebība kādam vīrietim.

Viņi abi bija loģiski, funkcionāli, pavisam normāli cilvēki un viņu vienīgā vēlēšanas bija, lai dzīve atbilstu normalitātes un loģiskuma standartiem. Tādā veidā viņi nonāca pilnīgā pretrunā ar visu, ko manā izpratnē nozīmēja dzīvošana cilvēka prātā un ķermenī. Vai tad tā nav garīga prakse un pieredze, vienkārši būt cilvēkam?

Manas gleznas bija alegoriska cīņa ar dēmoniem, kas mita manā prātā. Dēmoni, par kuriem es nerunāju, jo kurš gan varētu to saprast, toties vienmēr varēju uzzīmēt. Dēmoni, kuri, es ceru, mājo arī citu cilvēku prātos un viņi tāpat ir izvairīgi atzīt savu pazīšanos ar tik neglaimojošiem iemītniekiem.

Manā prātā, “reptiļa smadzenēs”, kurās dzimst acumirklīgi brīnumi, kas nav pakļauti pieredzes, laika un cēloņsakarību varai, kā pēkšņas, tāpēc neapstrīdamas vīzijas parādījās gleznas, kurās savairojās un uzbruka dažādi reptiļi, abinieki, bezmugurkaulnieki. Pēc rūpīgām pārdomām es secināju, ka reptiļu smadzenes, vissenākā mūsu smadzeņu daļa, evolūcijai nepakļautā, ir arī tā daļa, kurā rodas gleznas un skulptūras, vismaz manējās. Racionālā pieres daiva neprot ietekmēt radošo procesu, jo es tās neizdomāju, nemaz nevarētu izdomāt – zinu, jo esmu mēģinājusi. Tās atnāk pašas, kā tūlītēji, nenovēršami brīnumi, un nav cita ceļa, kā tikt pie nākamā, kā vien pacietīgi izvilinot pasaulē pašreizējo. Aiz redzamības un iztēles robežām vienmēr drūzmējoties gaida jaunas vīzijas. Tās ir vīzijas no ļoti sena laika, jo es jūtu, ka mani reptiļi neko nav dzirdējuši pat par konservbundžām, kur nu vēl par telefoniem. Tāpat kā akmens laikmeta mākslinieces, es, lai noķertu savu dēmonu, to uzgleznoju uz tukšas papīra sienas sava darbnīcā.

Radījumi, kas ir tāli no cilvēciskas eksistences, bez mugurkaula un centrālās nervu sistēmas, bez dvēseles (varbūt?), viduslaiku pūķi un himēras no grāmatu gravīrām, gargujas, visi briesmoņi no cilvēces pirmsākumiem neredzami sapulcējās manā istabā, nāca palīgā, lai izteiktu savu riebumu. Bruņinieks bija zaudējis ieročus, bruņas, kā arī tiesības cīnīties ar pūķi. Sv. Juris bija iemācījies skaitīt naudu un uzmanīt savas debesu valstības atslēgas – ka nepazūd. Radījumi bez centrālās nervu sistēmas mani vienmēr ir apbūruši – manī mostas cieņa pret viņu nenotveramo, neizpētāmo inteliģenci, kas ir atšķirīga no mūsējās. Tā nu tie ir kļuvuši par maniem spirit animals šajās gleznās. Es atdevu zobenu vismazākajam, vistrauslākajam bērnam (pati savam) un skatījos, vai bērns tiks galā ar briesmoņiem, kaut vai tikai alegoriskiem. Es ceru, ka gleznas un skulptūras kalpo kā raidītāji, jo es pati kļuvu stiprāka ar katru triepienu, ar katru krāsu, ko iemantoja briesmoņi. Ceru, ka tas ir alķīmisks process, kas ietekmēs arī skatītāju. Alķīmiķi, tostarp mākslinieki, ir cilvēki, kas stipri tic dažādām neizskaidrojamām un pat absurdām dabas parādībām, kā arī pielieto praksē tikpat absurdas maģiskas formulas, lai manipulētu ar radīšanas pārveidoto dzīvi.

Paldies arī bruņiniekam – Tu bija labi kalpojis un mīlēts pietiekami ilgu laiku. Tagad Tev jāmirst drakonu, ķirzaku, astoņkāju ielenktam, jo Tu nolēmi, ka brīvdienu alkoholisms, parasta cilvēka dzīve un cigaretes ir Tavas dzīves visnozīmīgākie sīkumi. Reptiļi, rāpuļi, bezmugurkaulnieki, insekti – viss raganas arsenāls ir ieradies noraudzīties uz Tavu autodafē. Tie gan ir senlaicīgi radījumi, bet arī manas dusmas ir ilgas, labi iznēsātas un senlaicīgas.

Es dusmojos arī to sieviešu vietā, kuras nemāk un kurām nav spēka savas dusmas uzgleznot. Kuras rūpējušās par bērniem, līdz izkrituši zobi, izdzisušas acis (uz acīm – zilumi). Es vinas satiku, runajos ar viņām, tā ir īstenība, viņas pastāv.

Viņas teica, es pati esot vainīga, kaut kas ar mani noteikti neesot kārtībā. Viņas teica, tev enerģijas neplūst pareizi, tu par daudz strādā, tu izdegsi.

Viņas teica, mans bērns esot bastards un es to esot pelnījusi, pārāk daudz no sevis iedomājoties. (Šo mēs izšūsim, katru vārdu izšūsim ar zelta diegiem un dārgām kristāla pērlēm, tagad, kad varam tās atļauties nopirkt.)

Viņas stāstīja, tev tik ļoti nepareizi plūst energija, tev ir par daudz enerģijas, nē, tā nav pareizā sievišķīgā enerģija, tu esi neprecējusies, tev nevar būt tā pareizā. Tu zini, neprecējusies tu drīz nomirsi ar ļaundabīgu audzēju, man divas draudzenes šitā aizgājušas. (Es nestāstīju pretī par mirstošiem precētiem cilvēkiem un bērniem, (mazas, kailas galvas, lielas acis, mirdzoša enerģija), kurus aprijuši ļaundabīgi audzēji, par spīti apgredzenotiem pirkstiem un cienījamam stāvoklim. Vēzim visi garšo. Noglāstiet kailās galvas un spriediet pec tam.)

Es uzlīmēšu īsta zelta lapiņas uz gleznām, aiz tīra prieka, ka esmu tās nopirkusi un mans bērns vienalga bija paēdis, un vēl launagu uz skolu paņēmis līdz.

Es esmu lasijusi Korānu, acīmredzot pavirši, jo neko par paternitātes draudiem neatceros. Tas man liekas skaists koncepts – nevainīgu mazu bērnu miriādes, kas aizslēdz greznos mūžibas vārtus savu vieglprātīgo jauno vecāku priekšā.

Mīļo bruņiniek, mani rāpuļi ir stipri, mani sargi ir vareni, tas nekas, ja viņi tevi drusku saplosa, neko darīt. Tavus kauliņus es salasīšu nākamajā izstādē.

Cordialement,

V. E.

P. S. Ja Jums patīk paskaidrojumi.

Vīrietis liesmu jūrā ar cilvēkēdājiem zirnekļiem

Sieviete mēnesī, skorpionu zēns un ezera lēdija

Vienaldzība – pašportrets ar kritušu karotāju

Čūsku sieviete baro bērnus, badacietējus un kastaņziedus

Kails cilvēks vienaldzīgu reptiļu ielenkumā

Frančeska ar skorpionu eņģeļiem

Tuksneša karalis, čūsku dīdītājs, kalmāri, sarkani kā asinis, skorpionu apēsti gūstekņi un veca, vieda ķirzaka

Sieviete – astoņkājis ar zobenu un peonijām. Mazā gaismas svītra ir plaisa, pa kuru var apmainīties ar pasaulēm.

Sieviete ziemas gaismā skatās nežēlīgā spogulī. Gaisma spīd cauri kapu kokiem. Kaut kur cīnās rāpuļi.