S A L A M B O .   Z U D U Š Ā S   V A L S T Ī B A S   M I S T Ē R I J A
 

Izstāde Andreja Upīša memoriālajā muzejā veltīta romāna “Salambo” autoram Gistavam Flobēram (1821.- 1880.) viņa 200 gadu jubilejā, vienlaikus godinot romāna izcilā latviešu tulkojuma autora Andreja Upīša piemiņu.

Izstādes kuratore: Ilze Andresone

Foto no izstādes: Ivars Puķe

Darbnīcas foto: Velta Emīlija Platupe

"C'était à Mégara, faubourg de Carthage, dans les jardins d'Hamilcar …""

Dzīres ar cukurotām miega pelēm
Arī mīlētāji neizdzīvos
Molohs Tevi apēdīs
Nevainības laikmets
Kas tā par tautu, kas lauvas sit krustā?
Algotņi apelsīnu saulrietā
Hamilkara mājupceļš
Cirvja aiza
Kartāgā puķes nekad nenovīst
Vīna nogurdinātie
Kauja pie jūras
Ieskats Tanitas templī
Salambo, karavadoņa meita
Salambo, karavadoņa meita
Salambo, karavadoņa meita
Salambo, karavadoņa meita
Salambo, karavadoņa meita
Mato, dumpinieks
Mato, dumpinieks
Hamilkars, karavadonis un viņa jājamzilonis
Hamilkars, karavadonis
Pavasara zilonis
Pavasara zilonis
Kara zilonis
Tanitas tempļa varde
Tanitas tempļa vardde
Šahabarims, priesteris
Šahabarims, priesteris
Bērnu upurēšana I, II
Māte Tanita
Tanita bērnībā
Visuredzošās rokas I, II, III

K A R T Ā G A

Tā bija milzīga pilsēta.

Tajā bija 60 torņu, 6000 tempļu, no kuriem 3000 bija marmora, 2000 no porfīra, 600 no alabastra, 300 no jašmas, 50 no būvģipša, 45 no ziloņkaula, četri no sudraba un viens no zelta. Ielas bija 300 pēdas platas. Tās bija bruģētas ar marmoru un pārklātas ar sudraba kārtu. Gar mājām dega iesmaržinātas lampas, pa ielām, dziedātāju un dejotāju ieskauti, lokiem staigāja balti ziloņi. Gaiss bija tik smaržīgs un gaisotne tik harmoniska, ka ziedi un putni tur nekad nemira. Kartāgā bija 3000 kuģu, 600 cietokšņu, 100 000 zirgu, 12 000 ziloņu, 100 miljonu talantu gadā un Hannibals…

/”Rīgas Laiks”, 2021. gada augusts/

         Par seno Kartāgu – tiklab Ziemeļāfrikas lielvalsti, Vidusjūras pavēlnieci, kā arī tās galvaspilsētu, kuras drupu atliekas atrodamas mūsdienu Tunisijas teritorijā, - mēs zinām maz. Gandrīz vienīgos rakstītos avotus vēsturniekiem atstājuši tās ienaidnieki: jūdi, grieķi un romieši. Pēdējie, ilgstoši dzīvojuši ar lozungu “Kartāga ir jāsagrauj”, visbeidzot to paveica, uzvarot Trešajā pūniešu karā, 146. gadā pirms mūsu ēras. Pilsēta dega liesmās septiņpadsmit dienas, pēc tam uzvarētāji, kā paši stāsta, drupas uzaruši un zemi sagandējuši ar sāli, lai nekas dzīvs vairs tajās neaugtu. Vēlāk Kartāga dzīvo Rietumeiropas atmiņās, pamazām pārvērzdamās par noslēpumaino, teiksmām un tenkām apvīto Austrumzemi, uzvarēto sāncensi, kura vēl pēc nāves iedveš gan apbrīnu, gan skaudību, gan šausmas.

Mēs nezinām, cik lielā mērā varam ticēt Kartāgas ienaidnieku liecībām. Mūsdienu arheologi diskutē, vai tiešām kartāgiešu dieviem upurēti dzīvi cilvēki, tostarp bērni – atradumi izrakumos pieļauj atšķirīgas versijas. Varam tikai minēt vai nojaust, kā tieši izpaudās Kartāgas “barbariskā” greznība un cik lielā mērā spējam noticēt mūžam nevīstošajām puķēm un mūžīgi dziedošajiem putniem.

 

           Iespējams, ja mēs zinātu vairāk, Kartāga mūs iedvesmotu mazāk.

Arī izcilais franču rakstnieks Gistavs Flobērs (1821.-1880.), kura 200 gadu jubileju šogad svinam, dodas uz Kartāgu, lai patvertos – šajā gadījumā no kņadas, ko sacēlis viņa iepriekšējais romāns “Bovarī kundze”. Flobērs apceļo Ziemeļāfriku, rūpīgi iepazīst sava laika vēsturnieku, orientālistu un arheologu liecības; vairāk nekā četrus gadus ilgušās studijas vainagojas ar romānu, kura centrā ir Kartāgā notikušais algotņu dumpis (240.-238. gads p.m.ē.) starp Pirmo un Otro pūniešu karu, kā arī liktenīgā sieviete, karavadoņa Hamilkara Barkas (miris ap 228. gadu p.m.ē.) meita, dievietes Tanitas priesteriene Salambo un ap viņu savijies neatšķetināms kaislību mudžeklis.

Salambo ir Flobēra fantāzijas radīts tēls (avoti vēsta, ka Hamilkaram ir bijusi meita, varbūt pat divas vai trīs, taču nedz viņu vārdi, nedz dzīvesstāsti mums pagaidām nav zināmi). Flobērs viņu apveltījis ar jaunību, daiļumu, nedaudz mistisku eksaltāciju un gandrīz izmisīgu drosmi. Salambo iedvestā iekāre liek dumpinieku vadonim Mato doties iekarot Kartāgu un romāna beigās mirt mokpilnā nāvē. Erotiskās kaislības romānā saplūst ar politiskajām un reliģiskajām; drosmīgi karotāji, aizrautīgi mīlētāji un viedi priesteri apdzīvo telpu, kurā sakrālais nav nošķirams no profānā. Šeit notiek gan nežēlīgas kaujas un ienaidnieku spīdzināšana, gan neprātīgi krāšņas dzīres; te upurē bērnus Moloham un dzied slavas dziesmas Tanitai – vienlaikus jaunavīgajai un mātišķajai kara, Mēness un sievišķās auglības dievietei. Visas šīs ainas Flobērs tēlo ārkārtīgi detalizēti, ar naturālista perfekcionismu, vienlaikus nezaudēdams romantiķa patosu.

Ilze Andresone, izstādes kuratore