IZSALKUSI IELA IV

11. ATLAIŠANA

IEKŠSKATS. Kafejnīca. ĪPAŠNIECE runā ar MAMMU MARIJU, un tā ir nepatīkama saruna. ĪPAŠNIECE lūkojas kamerā.

ĪPAŠNIECE

Man ļoti nepatīk, kā jūs strādājat. Neņemiet to personīgi.

MAMMA MARIJA

Kas jums nepatīk?

ĪPAŠNIECE

 Nē, jūs neņemiet to personīgi. Man ļoti nepatīk.

MAMMA MARIJA

 Jā, es dzirdu, ka jums nepatīk. Kas tieši jums nepatīk?

ĪPAŠNIECE

 Man ļoti nepatīk. Man nepatīk tie zīmējumi pie sienas.

Ieņēmumi jau tā katru mēnesi samazinās.

Un tur tāda skumja seja pie sienas.

MARIJA nopēta vainīgo sienu, kas noklāta ar bērnu zīmējumiem. Parasti zīmējumi. Viņa noplēš visu no sienas, saburza un iemet miskastē.

Tuvplāns. Mēs redzam eiro buntīti un monētas MARIJAS rokā, mēs redzam, kā viņa savāc mantas un kurpes.

ĀRSKATS. MAMMA MARIJA iet mājās lēni un bezcerīgi.

IEKŠSKATS. MAMMA MARIJA ir atradusi pagultē zaigojošo PŪĶA OLU. Kārtīga mājsaimniece tos izmestu miskastē kā gružus, tomēr oliņa ir pārāk skaista un MARIJAI ir žēl dzīvnieku, viņa to nopaijā un iekārto uz adatu spilventiņa. OLA klusi guļ un mirdz.

12. PAKALPOJUMS

ĀRSKATS. IZSALKUSĪ IELA. Gaiša diena. ARBŪZA SĒKLIŅA krāso bruģakmeņus ar krītu.

ARBŪZA SĒKLIŅA

Es tev uzkrāsošu sārtus vaigus, Ieliņ. Tu būsi smuka.

Bērna plecam pieskaras insekta tausteklis.

MAIJVABOLES KUNDZE (saldā balstiņā)

Bērns, tu gribi konfekti?

Kadrā parādās maisiņš ar krāšņām šokolādes konfektēm. ARBŪZA SĒKLIŅA aplaizās un izmet no rokām krītiņu.

ARBŪZA SĒKLIŅA

Gribu!

MAIJVABOLES KUNDZE

Mammai laikam nav daudz konfekšu, vai ne?

ARBŪZA SĒKLIŅA (skumīgi)

Nav gan...

MAIJVABOLES KUNDZE

Izdari man vienu darbiņu un tev būs vesels maiss ar konfektēm.

ARBŪZA SĒKLIŅA

Jā?

MAIJVABOLES KUNDZE

Nofotografē mani tā, lai es esmu smuka!

KUNDZE sniedz ARBŪZA SĒKLIŅAI milzīgu fotokameru.

MAIJVABOLES KUNDZE

Tev jānospiež šī podziņa. Mācēsi?

MAIJVABOLES KUNDZE nostājas kārdinošā pozā un sastingst. ARBŪZA SĒKLIŅA dūšīgi spiež podziņu, taču meitene ir maza, MAIJVABOLES KUNDZE – liela, tāpēc īsti labi kadrā iekļūst tikai kājas ar visiem četriem zābakiem.

ARBŪZA SĒKLIŅA

Maijvaboles kundze, kāpēc jums tik daudz kāju?

MAIJVABOLES KUNDZE

Nepļāpā un parādi bildes.

KUNDZE pagrābj aparātu, skatās un nav apmierināta.

MAIJVABOLES KUNDZE

Nu ne jau tā! Manu seju! Redzi, cik man smuka seja! Tu gribi konfektes vai negribi!

ARBŪZA SĒKLIŅA

Es uzrāpšos uz soliņa. Vai palēkšos gaisā. Kā labāk?

MAIJVABOLES KUNDZE uzceļ meiteni uz soliņa.

MAIJVABOLES KUNDZE

Tikai ātrāk!

KUNDZE atkal nostājas dažādās pozās un viņai piestāv būt par fotomodeli. ARBŪZA SĒKLIŅAI patīk spiest podziņu, un mēs iegūstam veselu birumu ar bildēm – dažās ir tikai elkonis, citās – cepures mala, bet dažas ir tiešām izdevušās.

Skats no augšas. ARBŪZA SĒKLIŅAS klusais pavadonis TEODORS smejas locīdamies, nosēdies koka zarā un spiegodams, viņš tā ķiķina, ka no paduses izkrīt grāmata. Klusais būkšķis iztrūcina MAIJVABOLES KUNDZI, viņa paķer kameru, un skatās apkārt, vai kāds to nav redzējis.

ARBŪZA SĒKLIŅA

Bet konfektes?

MAIJVABOLES KUNDZE iespiež viņai rokās maisiņu un nosarkusi aizsteidzas.

MAIJVABOLES KUNDZE (sauc pār plecu)

Tikai nesaki nevienam!

MAMMA MARIJA ierodas tieši laikā, lai atrastu bērnu ar konfektēm rokās.

MAMMA MARIJA

Kas tās tādas? Kur tu ņēmi?

Nedrīkst neko ņemt no svešiem cilvēkiem!

ARBŪZA SĒKLIŅA no visa spēka tur savu konfekšu maisiņu.

ARBŪZA SĒKLIŅA

Bet mammu, tas nav svešs cilvēks, tā ir dusmīgā tante ar spārniem un daudzām kājiņām!

Un tev nemaz pašai nav konfekšu!

MAMMA MARIJA apraujas un pieklust, jo konfekšu viņai tik tiešām nav.

MAMMA MARIJA

Kāpēc viņa tev deva konfektes?

ARBŪZA SĒKLIŅA

Es nopelnīju. Es spiedu podziņu. Bet kāju bildes viņai nepatika!

MARIJA samierinās. ARBŪZA SĒKLIŅA žigli noliecas un noslēpj dažas konfektes spraugā starp bruģakmeņiem.

ARBŪZA SĒKLIŅA

Ņem tu arī, Ieliņ. Man tik daudz nevajag.

Meitene iedod konfekti arī mammai un soļo viņai līdzi, pilnībā pievērsusies saldumu notiesāšanai.

ĀRSKATS. Tumsa. Iela pilsētas centrā. MARIJA ir dzirdējusi, kas ir pēdējā lieta, ko var darīt tādas sievietes kā viņa. MARIJA cenšas izmēģināt roku prostitūcijā, taču bez panākumiem: viņa ir pārmēru uzkrāsojusies, uzvilkusi īsus svārkus, un devusies uz vajadzīgo ielu, bet nekā. MARIJA uzmet acis citām, pašpārliecinātām dāmām un vīriešiem, nodur acis, sakrusto rokas uz krūtīm un straujā gaitā aizsteidzas tiem garām. Ir jāuzzīmē, kā viņa netic, ka kāds varētu maksāt, lai ar viņu pārgulētu, un skrien, lai neviens to nepaspētu pamanīt.

13. PAVISAM DUMJŠ SAPNIS

IEKŠSKATS. Vakars. Naktslampas gaismā kamera brauc pāri brīdinājuma vēstulēm par komunālajiem maksājumiem un draudiem atslēgt elektrību. MARIJA sēž pie galda, ARBŪZA SĒKLIŅA ierāpjas viņai klēpī.

ARBŪZA SĒKLIŅA

Vai tu tagad meklēsi darbu?

Meitene ar apbrīnu skatās uz savu lielo, stipro mammu.

MAMMA MARIJA

Ej nu gulēt, bērniņ.

MAMMA MARIJA nolaiž galvu uz rokām un aizmieg pie galda. Kafija apgāžas un izlīst uz grīdas. Satumst.

Viņas sapnī mēs redzam visas skaistās banalitātes, ko viņa šobrīd nevar sasniegt.

ĀRSKATS. Mākoņpils, māja ar dārzu mākoņos, Mākoņu pilsētā. Kopējais kolorīts ir zeltaini rozā, barokāli kičīgs. Pati māja līdzinās pilij, kas veidota no saulrieta mākoņiem, tiem, kuri ir zeltaini un ēnās krīt dziļi violeti. Uz Mākoņpili ved kāpelējošu rožu aleja.

IEKŠSKATS. MAMMA MARIJA skatās uz visām pusēm un netic savām acīm.

ARBŪZA SĒKLIŅA rauj mammu uz priekšu cauri bezgalīgām mākoņu kolonādēm, abas laimīgi smejas. Sārti, rozā, zaļgani un citu nenosakāmu toņu mākonīši izveido mazu debesu paradīzi, kur dzīvot ilgi un laimīgi.

ĀRSKATS. Pie Mākoņpils durvīm klauvē EŅĢELIS. Debesīs viņš ir kļuvis par mākslas kolekcionāru.

IEKŠSKATS. MARIJA ieved EŅĢELI savā darbnīcā: divu stāvu plašumu aizpilda skulptūras un gleznas, telpai nemaz nekļūstot pilnākai. EŅĢELIS rokas pa gleznu un skulptūru krājumiem, zīmējumus saritina ruļļos, gleznas glīti iekārto čemodānā.

MAMMA MARIJA

Tu tiešām pirksi manas gleznas? Kur mēs esam?

Tuvplāns. EŅĢELIS iespiež MAMMAS MARIJAS rokās bagātīgu naudas žūksni.

EŅĢELIS filozofē un citē O. Vaildu. Tas ir viņa mīļākais autors. EŅĢEĻA sacīto dzirdam kā tālu dziesmu mākoņos.

EŅĢELIS

Ikviens, kurš dzīvo atbilstoši saviem līdzekļiem, cieš no iztēles trūkuma.

Ekstravagance ir vienīgais mierinājums nabadzīgajiem.

MAMMA MARIJA pārsteigta mirkšķina acis un stiprāk piespiež pie krūtīm naudu.

ĀRSKATS. EŅĢELIS attālinās pa debesu šķērsielu, gleznu rulli padusē, svītrainais uzvalks mazliet saburzīts. Mākoņu pilsētas arhitektūra līdzinās pilsētai lejā uz zemes, taču daudz labāka, jo veidota no mīkstiem gubu mākoņiem.

IEKŠSKATS. MAMMA MARIJA liek naudaszīmes rindās un vēdekļos, sakārto kaudzītēs un apmīļo.

14. ROMANTIKA

ĀRSKATS. Pilsēta uz zemes, Maijvaboles kundzes māja. Pie ārdurvīm zvana tukls kungs rūtainā kreklā ar tarbiņu uz pleca – MĪLNIEKS KLĀVS. Rokās viņam izdrukāts MAIJVABOLES foto, lai var atpazīt. Fotogrāfiju mēs esam redzējuši jau iepriekš, kad tā tika uzņemta.

Kamera brauc uz augšu līdz 3. stāvam, un aiz loga redzam GLIEMI, kas rāpo pa Alpu vijolītēm un klusi dungo kā neveiksmīgs dzejnieks. Viņa balstiņa ir vārga un izgaist pilsētas troksnī.

IEKŠSKATS. MAIJVABOLES KUNDZE stīvē mugurā sārtu zīda blūzīti, tin matus uz ruļļiem un vicinās ar fēnu. Karstais gaiss apsvilina GLIEMJA maigo ādu.

Tuvplāns. MAIJVABOLES spoguļattēls – viņa krāso ķiršu sarkanas lūpas, zilganas acu ēnas, pūderē degunu.

GLIEMIS, apbrīnas pilns par savu skaisto saimnieci, vēro viņu no palodzes. Žilbinoši!

ĀRSKATS. Sveču gaismas pievilināti, SIKSPĀRŅU TĒTIS un MAMMA pieplok pie loga kā melnas medūzas, mēģinādami saskatīt, kas notiek iekšā, un viņiem rokās ir plakāti.

IEKŠSKATS. Ieraudzījis SIKSPĀRŅUS, GLIEMIS ievelk radziņus un bailīgi paslēpjas aiz puķupoda.

GLIEMIS

Sikspārņi medībās? Ak, es nabaga mīkstmiesis!

SIKSPĀRŅU ģimene caur stiklu rāda plakātu, uz kura uzzīmēts melns sikspārnis: “Vai jūs esat redzējuši Teodoru?”.

Tuvplāns. Kamera lēni slīd pār ciemiņu, kā no GLIEMJA skatupunkta. MĪLNIEKS KLĀVS ir aizklājis stāvlampas gaismu kā elpojošs kalns. Viņam ir sprogainu pūku klāts pakausis un maigi plūstošas formas ar daudzām krokām un apaļiem izvirzījumiem.

MĪLNIEKS KLĀVS

Prieks iepazīties!

MAIJVABOLES KUNDZE trīsuļojošā balsī smejas un lallinādama piekrīt visam, ko dzird. Viņa gandrīz dzied. Glāsmains baritons runā apgalvojuma izteiksmē, taču mēs nedzirdam visu, ko tas saka.

MAIJVABOLES KUNDZE

Jā. Ja tu zinātu, kas mums dzīvo augšējā stāvā!

KLĀVS ir atnācis ciemos ar karstvīna pudeli. MAIJVABOLES KUNDZE, pašai nemanot, ir pārvērtusies par vismīlīgāko cilvēkinsektu tuvējā galaktikā. Romantikas viņas dzīvē ir bijis maz, taču jūtams, ka tagad tās varētu būt vairāk.

MĪLNIEKS KLĀVS

Palaistuve droš'vien?

MAIJVABOLES KUNDZE

Kanēļmaizīti, ņem vēl kanēļmaizīti.

Šmakstināšanas troksnis.

MĪLNIEKS KLĀVS

Varbūt vēl vienu, to mazāko.

MAIJVABOLES KUNDZE

 Vēl kafiju?

MĪLNIEKS KLĀVS

Kafiju mazliet, vairāk putukrējuma, lūdzu.

Krūzē ielīst kafija, šļurrrkst!

Tuvplāns uz palodzes. GLIEMIS vēro izmisušos SIKSPĀRŅUS, acis piemiedzis, lasa plakātu un skumīgi purina galvu. Nē, nav redzējis, piedodiet!

SIKSPĀRŅU MAMMA (kliedz caur stiklu)

Ar rūtainu šalli! Grāmatu padusē!

GLIEMIS noplāta ķepiņas, nu nekā.

MAIJVABOLES KUNDZE un KLĀVS ir pārcēlušies uz dīvāna. Sarunā iestājas pauze.

MAIJVABOLES KUNDZE

 Bet karš? Kā tu domā, vai būs karš?

Iestājas griezīgs, neveikls klusums. KLĀVS atkal apliek roku viņai ap pleciem. MAIJVABOLE roku atbīda, pārsēžas pāris centimetrus tālāk un sakārto sprodziņu no pieres.

GLIEMIS ievelk taustekļus un paslēpjas savā mājiņā. Par karu lai domā tie, kam nav visu laiku jāuzmanās, lai netiku samīti un apēsti.

GLIEMIS

Man liekas, es viņai vairs neesmu prioritāte.

Būs jābēg prom no mājām.