SIEVIETE - KRUPIS jeb LIMERENCES STUDIJAS

5. daļa

ĀRSKATS ZEMŪDENS PARKĀ. Tuvplāns. Liliāna sēž uz soliņa un bauda saules starus. Klēpī viņai veģetāro pusdienu kastīte, viņa runājas pati ar sevi un savādo Visumu, vicinādama koka dakšiņu ar kāpostiem.

LILIĀNA

Es to visu varēšu izlabot. Es izglābšu Zivs mazbērnu.

Viņa iebāž mutē kumosu skābu kāpostu un turpina ar pilnu muti.

LILIĀNA

Nav tā, ka to nevar piedot. Ja Zivēns dzīvos, viņa man noteikti noņems lāstu.

Rūpīgi sakošļā un norij. Tuvplāns kastītē, kur viņa uzlasa ar dakšiņu sviesta pupas.

LILIANA (čukstus)

Un tad viņš mani beidzot mīlēs.

ĀRSKATS DOMĀS: Liliānas acu priekšā aizzib rožaina pļava, zilas debesis, piknika sega un viņai blakus saulē atlaidies Filosofs. Viņi malko šampanieti, ēd zemenes un kritizē triljonāru diktatūru.

NAKTS SLIMNĪCĀ. Gaitenis ir kluss un aptumšots. Tālumā zaļi mirdz norade “Izeja”. Liliāna klusi ielaiž Dziednieku septītajā palātā pie mazā Zivēna. Dziednieks savu lielo augumu ir sarāvis mazāku, mēteļa kabatās sabāzis gaiļa kāju, lāča ķepu, mežakuiļa asti un citus maģiskus priekšmetus. Burciņa ar īstām krupja asinīm arī viņam ir.

DZIEDNIEKS

Es tiešām nevēlos kādam dot veltas cerības!

LILIĀNA

Nevienam te vairs nav cerību.

Dziednieks aizdedzina melnu sveci, soļo apkārt Zivēna gultai, vilkdams gaisā vīraka mutuļu rūnas un buramvārdus. Uz sienām danco ēnas, asinsspiediena monitors blāzmo pustumsā un uzmundrinoši pīkst. Dziednieks ar krupja asarām uzkrāso viņam uz pieres zīmes. Zivēns maigi nopūšas un mierīgi guļ tālāk.

GAIŠA DIENA ZEM ŪDENS. Liliāna smagajā ūdenslīdēja tērpā dauzās pie Pesteļzivs durvīm.

LILIĀNA

Tavs mazbērns dzīvos! Es viņam atvedu dziednieku.

Viņa dauzās vēl stiprāk, sakuļot dūņas dīķa dibena. Durvis paveras. Apaļa zivs acs lūr uz Liliānu.

PESTEĻZIVS

Manus pirmdzimtos bērniņus visus apēda tavs tēvs, visus kā vienu.

LILIĀNA

Tā nav mana vaina!

Mans tēvs tikai rūpējās par mani. Viņš neko citu nemācēja darīt.

PESTEĻZIVS

Tavs tēvs atplēsa man spuru!

LILIĀNA

Atpestī mani beidzot!

PESTEĻZIVS

Kaut ko tādu nevar piedot.

LILIĀNA

Tavam Zivēnam jau palika vieglāk elpot!

Pesteļzivs aizcērt durvju spraugu, ierāpjas gultā, uzvelk segu līdz degunam un izvelk no spilvenapakšas vecu fotogrāfiju. Melnbalta, nošmulēta bildīte, ar skaistu, jaunu zivi mirdzošām zvīņām un ķekaru ķekariem bālu ikru.

ĀRSKATS PIE LILIĀNAS MĀTES MĀJAS. Bomzis sēž ārā uz soliņa un stiprinās ar mazu konjaka glāzīti. Lilianas māte un Sargzivs stāv blakus un nosodoši raugās. Nabaga Sargzivs joprojām puņķojas, tomēr saimnieci nepamet ne uz brīdi.

LILIĀNAS MĀTE

Ja gribi nākt iekšā, vispirms nomazgājies!

BOMZIS

Kā tad iet meitiņai? Joprojām raud spaiņiem?

IEKŠSKATS GARDO MAKARŪNU KAFEJNĪCĀ. Liliāna košļā debešķīgu, zaļu makarūnu, pagriež galvu un ierauga Filosofu kopā ar Mīlas Prasītāju. Viņi sēž, rokās saķērušies, un ēd kopīgu kruasānu. Sieviete - krupis nomet savu ēdamo un metas ārā no kafejnīcas.

ĀRSKATS ŪDEŅAINAJĀ PARKĀ. Zem lielas mangroves ēnā atlaidušies Filosofs un Mīlas Prasītāja. Filosofam ir tāda pati zila, noplukusi grāmata kā Bomzim, un viņš tāpat lasa Mīlas Prasītājai priekšā “Salomi”.

FILOSOFS

“Kas tā par sievieti, kas skatās uz mani? Es negribu, ka viņa skatās uz mani. Ko viņa tā skatās uz mani ar savām zelta acīm un trīsina zeltainos plakstus? (..)

Nekas šajā pasaulē nav tik balts kā tavs augums. Ļauj man pieskarties tavam augumam!”

MĪLAS PRASĪTĀJA

Ar mums ir tieši tāpat.

ĀRSKATS. Liliāna lavās abiem nopakaļ cauri visai pilsētai. Viņi nav beiguši smieties un Mīlas Prasītāja ir laimīga, un Filosofam patīk viņu smīdināt. Liliānas kleita aizmugurē pārsprāgst, asas spuras izlien ārā, greizsirdība izaudzē gaļīgas kārpas uz rokām. Viņa vairs nezina, ko dara. Satrakojies, greizsirdīgs krupis ir viņu pārņēmis sava varā.

*

IEKŠSKATS PIE PUSDIENU GALDA. Liliānes mātes mājās galda vidū ir zupas terīne. Uz galda ir trīs kūpoši šķīvji un sveces. Liliānas vecāki ir uzsākuši attiecību otro cēlienu.

Liliānas acis izverd putojošas asaru straumes. Mātes mājās tās neuzdrošinās applūdināt istabu, asaras rātnā tērcītē iztek pa durvīm un uzkrājas milzu peļķē pagalmā. Sargzivs, asti kulstīdama, lec tajā iekšā un šļakstinās. Šajā Visuma nostūrī ir iespējams, ka zemūdens telpā arī uzkrājas peļķes.

LILIĀNA

Bet tēti, es nesaprotu... Nu labi, tu smirdi, tas nekas. Nu labi, mums nebija, ko ēst, tu vāci kaviāru.

Mūsdienās, lūdzu, atvainojies tai zivij! Tu nogalināji visus viņas pirmdzimtos!

LILIĀNAS MĀTE

Tu liec tēvu mierā! Vajag dzīvot uz priekšu! Nav ko vecas lietas cilāt!

LILIĀNA

Viņa mani nolādēja! Es nevaru dzīvot uz priekšu kā krupis!

BOMZIS

Tādu lāstu nemaz nav. Var redzēt, ka bez vīrieša esi augusi.

LILIĀNAS MĀTE

Tu domā, pie kaviāra viegli tikt?

Tev kāds liktu tās dullās zivjumātes apdullināt, redzētu, ko tad tu pīkstētu, pinkšķe tāda!

TUVPLĀNS. Mātes grumbainās rokas ielej Bomzim šķīvī papildporciju. Kamera noslīd zem galda, kur no caurām zeķēm raugās netīri kāju pirksti.

Viņu mīlestība ir beznosacījumu un nebeidzama.

TUVPLĀNS LILIĀNAS MĀJĀS. Liliāna iekrata melnā miskastes maisā pentagrammas sveču atliekas, sarkano apakšveļu, aizsien maisam galu.

Spogulī, sārtu mākonīšu atbalstīts, redzams Mīlas dēmons – Astoņkājis. Viņš ieziež taustekļus ar losjonu un prāto.

ASTOŅKĀJIS

Žēl gan, viņa bija tik jauka, mīksta un drusku jukusi. Esmu mazliet noilgojies.

Liliāna spogulī neieskatās.

  *

ĀRSKATS PIE FILOSOFA BŪDIŅAS. Saulriets. Pa gabalu redzams, ka zeltainajos staros būdiņai tuvojas rokās sadevies pārītis. Filosofs ir atvedis draudzeni līdzi uz mājām.

NO LŪRIĶES SKATUPUNKTA: pa lodziņu gultā redzami divi savijušies cilvēki. Uz galda pusēstas zemenes un šampanietis, un prezervatīvu paciņa. Nočab krūmi. Kāds viņus tiešām vēro.

Vēlreiz Liliānu savā varā pārņem krupja ārprāts. Fatālā greizsirdības lēkmē viņai izaug krupja zobi, nagi, kārpas un sāļūdens līst no viņas kā no slīkoņa.

Lilianai, sievietei - krupim viss sagriežas melnā virpulī acu priekšā.

IEKŠSKATS. Viņa atgrūž vaļā Filosofa būdiņas durvis, metas iekšā kā slapjš transformeris un uzbrūk nabaga pārim gultā.

Krupja žokļi neganti kož, plēš un ēd kā izsalcis tīģeris, nē, kā krupis. Pāri ekrānam kruzuļo un gāžas asiņu straumes. Nu gan no mīlestības nekas pāri vairs nepaliks.

Mīlniekus izrobo neskaitāmi kodieni. Mīlas Prasītājas sejas vietā palicis vien asiņains murskulis.

Sieviete - krupis aizrāvusies skūpsta beigto Filosofu ar savu krupja ģīmi. Viņš ir miris, viņš neatbild. Filosofa seju viņa nav izbojājusi, pat ārprāta lēkmē ne.

Liliāna iemērc pirkstu viņa asinīs un izklaidīgi velk sirsniņas uz palagiem, uz grīdas, uz sienām. Viņa apmīļo un notriepj asinīm visas viņa mantas. Viņa mēģina ielogoties Filosofa datorā, bet nekas nesanāk.

ĀRSKATS. Liliāna truli sēž uz mājiņas sliekšņa un skatās tālumā. Krupja seja ir nozudusi. Tīrais brīnums, viņa joprojām ir viena pati. Viņa groza pirkstos datorpeli ar norautu vadiņu.

LILIĀNA

Viņš to turēja rokās tik daudz reižu...

Viņa noskūpsta datorpeli un iebāž kabatā. Viņa pieceļas un atskatās.

Sekojot skatienam, kamera pēdējo reizi iebrauc istabiņā, kurai sienas nošļakstītas asinīm, kurā uz gultas graciozi, taču neglābjami, negrozāmi beigti guļ saplosītie mīlnieki. Asinis vijas kā rozes, rubīni un akanta lapas. Liliāna šokēta un pārsteigta vēro, ko ir izdarījusi.

LILIĀNA

Ak...

Viņa nesteidzīgi aiziet, plecus nolaidusi, pazūd krūmos. Tumsa.

Tālumā atskan policijas sirēnas.