SIEVIETE - KRUPIS jeb LIMERENCES STUDIJAS

3. DAĻA

ATPAKAĻ PAGĀTNĒ Zemūdens pilī. Pesteļzivs, acis pievērusi, atceras jaunību.

Liela zivs, vēl jauna un spožām perlamutra zvīņām, laimīgi raugās uz saviem ikru bērniņiem.

Pēkšņi viņas tīrajā bērnistabā ienāk cilvēki ūdenslīdēju tērpos, sāk brutāli raut un mest zivju bērnus kastēs, promnešanai. Lielā zivs metas tos glābt un aizstāvēt, kož un cīnās pārdabiskiem spēkiem, bet tas neko nelīdz. Viņas spuras neko nespēj pret cietajām ūdenslīdēju bruņām. Viņi nogrūž zivi zemē, iešauj viņai trankvilizatora šautriņu, lai nomierinās. Paņem līdzi visus ikru ķekarus līdz pēdējam.

Zivs bezsamaņā paliek uz grīdas. Kamera iezūmojas viņas atlauztajā spurā,

IEKŠSKATS LIELVEIKALĀ. Uzraksts: "KAVIĀRS. 100 EUR kilogramā". Apgaismota, spoža delikatešu vitrīna.

ZEMŪDENS. Lielā zivs izmisumā svaidās jūras dibenā kā bez gaisa, kā uz karstas pannas.

TUVPLĀNS. Pesteļzivs atver acis, atgriežas realitātē. Viņa pārliecas pār bērna gultiņu un čukst, un murmina zīdainim ausī.

Tad paceļ spuras gaisā un izkliedz savu sakāmo, riktīgi operetiskā nolādējumā.

PESTEĻZIVS

Un, ja kāds būs tik stulbs, ka tomēr tev atzīsies mīlestībā,

tas būs tik nepanesami stulbi, ka tu gribēsi, kaut nekad nebūtu dzimusi!

Zīdainis pamostas, mīļi uzsmaida pasaulei, tad ierauga veco Pesteļzivi pie gultiņas, un sāk brēkt. Zivs, graciozi spuras viļņodama, nesteidzīgi izpeld pa durvīm.

DZIEDNIEKA KABINETS. Sieviete - krupis atkal ir atnākusi pie dziednieka, viņai nav miera. Varbūt viņa ilgojas pēc plaukstu masāžas kā pēc vienīgā cilvēciskā pieskāriena.

DZIEDNIEKS

Kas jūs atkal nomāc?

LILIĀNA

Es nezinu. Es nevaru atrast mīlestību. Varbūt ne visiem tā ir domāta.

Sieviete - krupis runā čukstus un nodur acis.

DZIEDNIEKS

Vispirms ziedojums - 200 eiro.

Vai izdevās atrast personu, kura jūs nolādēja?

Liliāna sāk aizvilkdamās raudāt.

DZIEDNIEKS

Nu, nu! Jūs esat ļoti īpaša un skaista sieviete.

Viņš sāk masēt Liliānas rokas, tad neapdomīgi uzliek rokas viņai uz galvas un pieskaras gļotainajam krupim, kurš lūr pretī. Dziednieks riebumā atrauj rokas, krupis pazūd.

Tramīgi, ar pirksta galu viņš vēlreiz pieduras Liliānas pakausim. Krupis manifestējas vēlreiz.

DZIEDNIEKS

Viss skaidrs.

LILIĀNA

Kas skaidrs? Vai es esmu slima?

DZIEDNIEKS

Krupis diemžēl ir jau pilnībā iemiesojies. Permanenti.

Pārkaulojusies dvēseles daļa.

Viņš palaiž vaļā sievietes rokas un neuzkrītoši mēģina uzslaucīt grīdu - asaru sāļūdens var atlupināt parketa dēlīšus.

ZEMŪDENS ĀRSKATS. Moderni, tīri slimnīcas korpusi, starp tiem straumē šūpojas gigantisku aļģu audzes. Aiz stiklotas sienas otrajā stāvā kāda paciente slimnīcas pidžamā rāda zīmes. Zīmes mēs nesaprotam, jo tās nav domātas mums, bet cilvēkam pretējā logā.

Kamera pagriežas ap savu asi, mēs ieraugām blakus esošo slimnīcas korpusu, tā otrā stāvā aiz stiklotas sienas stāv cits pacients un laimīgs rāda svešādas, nesaprotamas zīmes pretī. Kamera pagriežas un skatās uz leju - starp abiem korpusiem noteiktā gaitā iet Sieviete - krupis savā ūdenslīdēja kostīmā.

Pie pirmā no logiem tiek piespiesta zīmīte ar "es (sirsniņa) tevi". Pretējā logā parādās zīmīte ar nenosakāmām rūnām un hieroglifiem. Pirmā paciente sāk priekā lēkāt kā atsperu rotaļlieta.

Uz palodzes jau sakrājušies saburzīti papīri ar zīmīšu fragmentiem - tu esi slikts, ko tu redzēji, ko tu ēdi, bet "es tevi mīlu" ir galvenais, neizdzēšamais vēstījums.

Sieviete - krupis iedama ilgi skatās uz laimīgajiem pacientiem, nepalēninot gaitu.

LILIĀNA

Redzi, pat viņiem sanāk...

Vientuļa asara sariešas acs kaktiņā, taču, tā kā Liliānas asaras ir neapturamas, asara notek zemē un vijas viņai nopakaļ kā paklausīgs strautiņš.

IEKŠSKATS. Savā neērtajā ūdenslīdēja tērpā Liliāna slīdina pa slimnīcas gaiteņiem uzkopšanas mašīnu, nemitīgi atvainodamās garāmgājējiem. Steidzīgie ārsti virs ūdenslīdēju tērpiem nēsā baltus virsvalkus. Pacientiem jāiztiek vienīgi ar niršanas caurulītēm.

ĀRSKATS. Nakts. Liliāna lavās caur parka krūmiem, lai nepamanīta piezagtos dzīvojamam vagoniņam. Viņa lūr pa logu: Filosofs sēž pie datora un drukā savu nākamo pareģojumu grāmatu.

Liliāna skatās un laimīgi smaida. Viņa izvelk mazu blociņu un žigli sāk skicēt viņa profilu.

Ja Filosofs pagriezīs galvu un viņu ieraudzīs, tumsā rēgosies milzīgs Krupja ģīmis. To viņa negrib pieļaut, tāpēc atmuguriski rāpjas atpakaļ krūmos.

Vīrietis izdzird čaboņu un iet skatīties, kas tur notiek. Viņš atver durvis.

FILOSOFS

Vai te kāds ir?

Liliāna sastingst.

LILIĀNA

Ak! Cik skaista balss!

IEKŠSKATS. Sieviete - krupis sēž gultā, raud, un raksta mīlestības vēstuli Filosofam. “Tavas acis ir kā gaisma un ledus”, viņa raksta to un daudz ko citu, un asaras līst pār lapām un izplaukst naksnīgos vistēriju ziedos ar zelta putekļiem. Viņa pārgurusi iegrimst sapnī, kur viņai atliek tikai paskatīties uz cilvēkiem, lai atrastu mīlestību. Vēstules lapas sabirst zem gultas un pārvelkas ar putekļu kārtu.

IEKŠSKATS. Slimnīca. Sieviete - krupis mazgā slimnīcas gaiteni.

Paciente uzkumpušu muguru sēž krēslā un satraukti raksta. Liliāna skatās Pacientei par plecu. Viņai klēpī ir gara, gara vēstule, vairākas lapas salīmētas kopā. Paciente paceļ galvu.

PACIENTE (satraukti)

Es viņu tik ļoti mīlu.

Es gribu viņam uzrakstīt visu, ko mēs varētu darīt randiņā. Ko vēl lai es uzrakstu?

LILIĀNA (klusi)

Es nezinu. Man liekas, viņš sapratīs.

TUVPLĀNS. Rokas satraukti līmē pie aploksnes mazas rozītes un sirsniņas. Pirksti viegli trīc.

Sieviete - krupis stumj tālak uzkopšanas ratiņus ar dezinfekcijas līdzekļiem.

LILIĀNA (klusi pie sevis)

Viņa ir daudz drosmīgāka par mani.

IEKŠSKATS. Vakarā pēc darba Sieviete - krupis paņem vates gabaliņu un sāk kaut ko darināt, ņem vēl un vēl. Piešuj klāt auduma strēmeli. Zem viņas pirkstiem lēni veidojas Filosofa profils. Viņa izmanto visus niekus, ko mājās var atrast - burku vāciņus, plastmasas maisiņus, zāļu kastītes, vecas kapzeķes.

TUVPLĀNS. No plastilīna top kāju pirksti, muguras muskulatūra, maigā plaukstu iekšpuse.

Aiz loga aust gaisma. Uz galda pie loga pirmie saules stari apspīd topošo Filosofa skulptūru dabiskā izmērā. Tā vēl ir visai aptuvena, bet pēc proporcijām var atpazīt. Liliāna to maigi glāsta, līdz laimīga aizmieg.

ĀRSKATS. Liliānas mātes māja stāv klajuma vidū, ūdens ieskauta. Laivā pie viņas mājas ir atīrušies vairāki karavīri Seržanta vadībā. Māte ir iznākusi ārā, iespraudusi rokas sānos un baras.

Mežonīga Sargzivs riņķo apkārt, rūkdama, siekalodamās un vilkdama aiz sevis pārrautu ķēdi.

MĀTE

Nu kas, jums no mazas zivtiņas bail? Armija atradusies!

SERŽANTS

Kundze, jūsu zivs uzbruka mūsu karavīram. Jūsu pienākums...

MĀTE (pārtruc)

Ko jūs zināt no maniem pienākumiem! Baigā armija!

SERŽANTS

Kundze, jūs pati nevarat savaldīt savu zivi. Viņu vajadzēs iemidzināt, ja tā turpināsies.

MĀTE

Vācieties tik paši prom un zivtiņa uzreiz nāks mājās.

Jauns karavīrs sēž laivā un nelaimīgs auklē apsaitētu roku, ik pa laikam bailīgi paskatīdamies uz Sargzivi. No zivs žokļiem tek siekalas, tā izskatās izsalkusi un rūc.

SERŽANTS

Kundze, tā kā jūs atsakāties sadarboties...

MĀTE

Ko es atsakos? Līdaciņ, šurp! Pie manis!

Līdaciņa peld tuvāk, Seržants aprauj savu sakāmo un karavīri steidzīgi airējas prom, pat neatskatījušies.

MĀTE

Ko t' velkas garām? Paši vainīgi. Zivtiņai vajag izkustēties!

Dusmīgā Sargzivs piepeld pie Mātes, plivinās un būkā spuras kā kucēns, un grib, lai to noglauda.

ĀRSKATS. Rīta agrumā pie celtnieku vagoniem Filosofs atver durvis, lai dotos dienas gaitās un ierauga uz sliekšņa sirsniņām un rozītēm izgreznotu aploksni. Viņš to paceļ, aposta, un atgriežas vagoniņā.