IZSALKUSI IELA I

1. JĀZEPA SAPNIS

IEKŠSKATS. Tuvplāns. Nakts. Kamera slīd pār palaga krokām un saburzītām segām kā pār Mēness ainavu.

Kamera attālinās, atklājot mēnessgaismas apspīdētu gultu. Tajā aizmiguši jauns vīrietis un sieviete, JĀZEPS un MAMMA MARIJA. MARIJAI ir rudi mati, izklājušies pa visu spilvenu. JĀZEPS ir tumsnējs un pievilcīgs. MARIJA ir mīļi ieritinājusies JĀZEPAM azotē. Istabas sienas ir noklātas skicēm un zīmējumiem.

Tuvplāns. JĀZEPS nemierīgi sapņo. Mēs redzam viņa aizmigušo seju no augšas.

Sapnī parādās EŅĢELIS - apaļīgs, omulīgs, elegants Kupidons ar pūkainiem spārniem. Viņam ir svītrains uzvalks ar izgrieztiem spārnu caurumiem, nobružāts portfelis, sārti vaigi un baltām lilijām aptetovēts, kails pakausis. Viņš stāv uz maza mākonīša.

EŅĢELIS

Marijai būs bērns.

JĀZEPS grozās un svaidās gultā, taču nemostas. Viņš runā pa miegam.

JĀZEPS

Nē!

Tuvplāns. Sārts bērns peld rožainos augļūdeņos kā nepabeigts ziedpumpurs.

EŅĢELIS saulaini smaida un sajūsmināti plātās rokām kā iereibis diriģents.

JĀZEPS (izmisīgāk)

Nē! Nē!

JĀZEPS pietrūkstas gultā sēdus, nosvīdis slauka pieri. MARIJA mierīgi guļ un neko nenojauš.

IEKŠSKATS. Dzīvokļa gaitenī EŅĢELIS attālinās un izslīd pa ārdurvīm. Viņa liliju pakausis viegli zaigo, tāpat kā mēness gaisma.

JĀZEPS to nemana. Viņš uzmanīgi izceļ kājas no gultas, izlavās no istabas. Varbūt iesit ar pieri pa sienu no izmisuma. Paslēpj rokās seju.

Tumsā aiz viņa plakstiņiem pazib atmiņas.

Mēs redzam tumšmatainu, vecāku VĪRIETI, līdzīgu pašam Jāzepam, no maza bērna skatupunkta. Viņš kliedz uz kādu.

Tuvplāns. Siksnas cirtiens pa bērna muguru. Tur paliek sarkanas strīpas. Aprauts sievietes kliedziens un bērna raudas.

IEKŠKATS. JĀZEPS raksta zīmīti naktslampiņas gaismā. Uz galda paliek balts papīriņš ar uzrakstu “tas man neko nenozīmē”.

Klusi un steidzīgi JĀZEPS saģērbjas, paņem čemodānu, iziet pa durvīm.

ĀRSKATS. Nakts. Čemodāna ritentiņi klaudz pilsētas ielās, Jāzepa cigarete tumsā attālinās.

IEKŠSKATS. Pelēka rīta gaisma. MAMMA MARIJA uztrūkstas viena pati, un istaba viņai apkārt ir apgriezusies otrādi.

IEKŠSKATS. Autobuss. Līst, ir pelēka gaisma, lietus straumītes tek pāri logam. MARIJA ir atspiedusi pieri pret stiklu, ar rokām apņēmusi savu grūtnieces vēderu.

ĀRSKATS. Mēs redzam viņas domas, tās ir ierakstītas veikalu skatlogos, neonā mirdzošas: “tas man neko nenozīmē, tas man neko nenozīmē”. Mēs redzam šo uzrakstu uz asfalta, tas ir iepīts elektrības vados, tas danco pa pilsētu šurpu turpu. Ārā ir pavasaris. Teikumi ieķeras ziedošos ķiršu un vistēriju zaros.

IEKŠSKATS. Aiz loga ir ziema. MAMMA MARIJA kāpj augšup pa kāpnēm tumšā kāpņutelpā. Uz vēdera, šallē ietītu, viņa nes ARBŪZA SĒKLIŅU, pagaidām sīciņu kā maizes kukuli. Pusstāvā viņa izmainās ar MAIJVABOLES KUNDZI, insektam radniecīgu dāmu. MAIJVABOLES KUNDZE ir patukla, ar mazām ūsiņām, jaunībā bijusi ļoti skaista. Uz muguras viņai ir spīdīgi zaļi maijvaboles spārni, uz galvas rozā ilgviļņi un insekta ķepiņas. Arī ziemā viņai patīk volānu svārki un melnas zīda zeķes visās četrās kājās.

Viņas klusēdamas noskata viena otru, taču nesasveicinās. MAIJVABOLES KUNDZE promiedama kaut ko noburkšķ zem deguna.

MAMMA MARIJA ienāk dzīvoklī, kuru mēs vēl redzēsim daudz reižu. Viņa nogulda ARBŪZA SĒKLIŅU gultas vidū. Viņa ieliek plauktā divus šķīvjus un divas krūzītes. Dzīvoklis ir ļoti tukšs – lampa, virtuves galds, auzu pārslu paka virtuves plauktā un balti rozā mīkstā mantiņa.

Vakarā viņas guļ vienā gultā. Mazuli sargā spilveni un MARIJA tumsā skatās uz viņu kā tīģeru mamma. MARIJAS acis tumsā spīd kā zili jāņtārpiņi.

Skats no augšas. Istabas stūrī tup NABADZĪBAS HIMĒRA kā pāraugusi muša un šūpojas šurpu turpu. Viņa stiepj ķetnas uz MARIJAS pusi un čukst.

NABADZĪBAS HIMĒRA

Muļķe. Tev nav naudas bērnam.

MARIJA aizspiež ausis un mēģina aizmigt.

ĀRSKATS. Kamera izbrauc ārā pa logu un slīd lejup pie kaimiņiem, uz 3. stāvu. Tas ir vecrozā daudzdzīvokļu nams, nolupušu krāsu kā ekzēma, un, iespējams, viss pieder Maijvaboles kundzei.

2. KAIMIŅI

IEKŠSKATS. Kamera iebrauc apakšējā stāvā, Maijvaboles kundzes dzīvoklī. Ir ziemas rīts, gandrīz vēl tumšs. Viņa lēnām čāpo ar lejkannu pie augiem uz palodzes, statīvos un plauktos. Stūrī ieslēgta stāvlampa met garas ēnas.

MAIJVABOLES KUNDZE

Izniekots laiks. Visi nejēgas. Kaimiņi, televizors. Visi.

Fonā zibinās televizors. Kamera ceļo pa istabas kaktiem, kas piekrauti ar maisiņiem un paciņām, manta pie mantas, kā mājās, kur viss kādu dienu noderēs. MAIJVABOLES KUNDZE ir pilnīgi nespējīga izmest lietas ārā. No senčiem viņa mantojusi karalaika krāšanas traumu.

Pa sainīšiem augšup lejup ložņā Maijvaboles mīļākais un vienīgais mājdzīvnieks GLIEMIS, gļotu sliedi atstādams kā lateksa mežģīni.

ĀRSKATS. MAIJVABOLES KUNDZE attaisa logu un cerīgi veras laukā, meklēdama kādu, ko nolamāt, čāpstina lūpas, taču iela ir patīkami klusa.