MUŠU MEDĪBAS

Sikspārnēns Teodors izgāja brīvsolī. Mazs un pūkains, viņš bija sakarinājis pelēkus kamolus bēniņu laktā, lai nadzīgi un spoži apmānītu nabaga māti. Teodors kavēja laiku, dzenādams vaboles pa bērnudārza dienvidu fasādi (zaļā un dzeltenā krāsā). Uzpūšot elpu, raudzījās, kā tās bailēs mūk, pats pieēdis pilnu vēderu ar mammas avokado maizītēm. Vaboles bija ģļēvas, dumjas un negaršīgas, toties iekšā, aiz loga, notika kaut kas interesants. Cilvēku mazuļi, tāpat kā sikspārņi dienas laikā, bija salīduši gultiņās un izlikās guļam. Viens no apaļvaidzīgiem mazuļiem, tumšmataini izspūrusī Arbūza Sēkliņa, bija nomodā, slepus ēda konfektes un bāza papīrīšus zem spilvena. Spilvens piepūties krietni liels un čaukstīgs. Sikspārnis piesēda saulītē, atrotīja spārnus, lai ieņemtu fotogēnisku sikspārņa pozu, un ņēmās blenzt cauri stiklam, mēģinādams hipnotizēt nepaklausīgo bērnu, lai tas izbītos, sāktu brēkt un sarīkotu viņam spožu izrādi.

Arbūza Sēkliņa nenobijās vis, toties no visas stiprās bērna sirds apņēmās adoptēt mīlīgo dzīvnieciņu, tik līdzīgu pelītei ar spārniem. Adopcijas process ir garš un sarežģīts, turklāt tam jāsākas ar abpusēju piekrišanu. Saprašanos starp sugām būtu bezgala grūti panākt, ja vien abi rezgaļi neizrādītos apķērīgi grāmatu mīļotāji. Arbūza Sēkliņa iestūķēja mutē vēl dažas konfektes baltos papīrīšos, cītīgi tos aplaizīja, lai nelīp, sadabūja slepenos krājumos zīmuļa galiņu un ņēmās rakstīt grāmatu. Pirmajā lappusē viņa uzzīmēja pati sevi, otrajā – savu mammu īpaši mīļā noskaņojumā, trešajā – Teodoru. Tas nesanāca līdzīgs, kā jau svešas sugas pārstāvis, ko zīmē pirmoreiz, bet pazīt varēja. Ceturtajā lappusē viņa uzzīmēja varenu našķu kaudzi, kādu jau bija dāvinājusi Izsalkušajai ielai. Piektajā – laimīgo sikpārnēnu, kas piebāzis gardumu pilnu purniņu, sestajā – uzrakstu “nac Dzivott pie mums”, un tad jau arī konfekšu papīrīši bija beigušies. Teodors, mušas aizmirsis, vēroja procesu pa logu un rija siekalas, skatoties uz konfektēm. Diendusa gāja uz beigām, nācās pasteigties, tāpēc Arbūza Sēklīņa nolēma grāmatu neiesiet vākos, ietina tāpat puķainā slavetē, un atvēra logu.

- Kuš, kuš, mīļo mazo dzīvnieciņ! Kā tevi sauc? Es tev uzzīmēju grāmatu, paskaties – te tu nāc dzīvot pie mums, te mēs ar mammu tevi ļoti mīlam un te mēs ēdam visādus saldumus.

Sikspārnēns apmulsa, jo lasīt viņš prata gan, toties runāt cilvēku valodā nepavisam ne. Tomēr dāvanu pieņēma, smalki paklanījās un ļāva Arbūza Sēkliņai pabužināt viņam aiz auss.

- Tu mājas izlasīsi un visu labi pārdomāsi. Labi? Es gribu tevi par savu mājdzīvnieku, tu draudzēsies ar mūsu kaķi un būsi šausmīgi laimīgs. Kā tevi sauc? Tu esi kaķis, pele vai vāvere​?

Sikpārnis saņēmās, uzpūta elpu uz loga stikla un ar nadziņu uzrakstīja “siksparnis”.

- Ak sikpārnis! Es nezināju, ka tie ir tik skaisti!

Teodors kautrīgi pagrozījās, paplivināja ausis, un ierakstīja miglas mākonītī uz stikla “tu arī”.

- Es nē! Nu labi, mamma tā saka, bet viņa ir mana mamma, tāpēc neskaitās.

“Vai iedosi man sarkanu konfekti?” - parādījās uzraksts uz stikla.

Konfekti sikspārnis dabūja, tāpat paijas, glāstus, un visādas čubināšanas un tad jau sāka mosties citi bērni (daudz agrāk un skaļāk par sikspāņiem, tomēr Teodora galvā uzradās vīzija, kā viņa mamma un tētis pamostas un ierauga dzijas kamolīšus, tāpēc viņš taisījās, ka tiek, pasita paspārnē dāvanas, apņēmies bēniņos smalki izpētīt, kas tā par mazu, saldi smaržojošu nastiņu, ko Arbūza Sēkliņa sauc par grāmatu).

Meitene bija ārkārtīgi apmierināta. Šī bija laba diena. Par savu privāto zvērudārzu viņa sapņoja kopš bēbīša gadiem, tacu pagaidām vienīgais iemītnieks tajā bija kaķis. Bija dzīvojuši arī trusis un kāmīši, taču tie bija darījuši to, kas no tiem sagaidāms – nomiruši pēkšņā sīko grauzēju nāvē, apbedīti mežā pie zemeņu cera (kalniņā, starp priedēm, zem ceriņu krūma). Zvērudārzs viņas milzīgajā sapņu mājā būs jau drīz vien, visi dzīvnieki būs draugi un varēs darīt, ko grib. Īpaši tīģeris, kā lielākais un skaistākais no visiem, darīs, ko gribēs, taču Arbūza Sēkliņa viņu noteikti pāraudzinās par veģetārieti. Sikspārņa ierašanās ievērojami tuvināja viņu mērķa sasniegšanai un meitene nomoda sapņos jau redzēja uzrakstu “Arbūza Sēkliņas zvēru komūna”. Steidzīgi vajadzēja to izstāstīt mammai un uzzīmēt plakātu.


Pār Īgnās Maijvaboles galvu nolaidās realitāte. No Klāva, viņas romantiskās cerības, tuklajām miesām bija nokrituši rožainie plīvuri un kļuva skaidrs, ka Klāvs nelāgi ož. Kara vēsmas mēdijos un Klāva karstasinīgajā galvā atstāja savādu iespaidu uz viņa vielmaiņu, un no apjomīgā torsa cēlās mulsinoša smaka. Iespējams, ķermenis tā reaģēja uz potenciālām briesmām, izstrādājot pats savu aizsardzības programmu. Ne cīnītājs, ne bēdzējs no Klāva nesanāca, taču izdzīvot vajadzēja. Tālab iedomātu briesmu brīžos, kas pienāca līdz ar katru ziņu izlaidumu, no Klāva cēlās aromāts – ne tik riebīgs kā no sausās tualetes vai mēslu talkas, vai citām ārkārtīgi nepatīkamām vietām, nē, tā bija neparasta, grūti apjaušama smarža, kas radīja vēlēšanos pamest viņu uz visiem laikiem un doties tālu, tālu prom. Arī Maijvaboles kundze neviļus izjuta nepārvaramu vēlmi būt tālu, tālu prom no Klāva, nesasniedzama. Tas bija melanholiski nepanesami, pielūdzēja viņai nebija bijis jau desmitgadēm, un nu arī šo, pēdējo, viņa raidīja projām. Klāvs pats neko nenojauta, vien manīja, ka Īgnā Maijvaboles kundze, ne īpaši skaista un pavisam ne jauna dāma, sākusi nebūt mājās. Maijvaboles kundze nebija mājās ne rītos, ne jaukajās tējas pēcpusdienās. Vakari, kuros tik jauki varēja ietaupīt ēdiena izdevumus, elektrību un pieēsties gardās smalkmaizes, gāja zudībā, palika tumši un neapgaismoti. Maijvaboles kundzei sajuka aizbildinājumi, viņa sapinās atrunās pavisam, un drebelīgās attiecības grīļojās uz vienas kājas pretī beigām.

Klāva ķermeņa dvaka bija ārkārtīgi neparasta, īsts viena cilvēka evolūcijas lēciens. Smakas molekulas būtu vajadzējis piedāvāt tūrisma aģentūrām. Pat nelielos daudzumos šis aromāts radīja nepārvaramu vēlēšanos tērēt neprātīgu naudu pēc iespējas tālākiem ceļa mērķiem. Iespējams, šo smaržu izmantos Īlons Masks, pierunādams savus Marsa kolonistus doties projām no planētas Zeme. Iespejams, līdzīgu smaržu iztēlojās Rejs Bredberijs, rakstīdams “Marsiešu hronikas”. Katrā ziņa Klāvs bija pirmais zināmais cilvēks, kura šūnas pieaugoša stresa apstākļos izstrādājušas šo aromātu pašas. Neviens nemērķētu raķeti uz Klāvu, nē, pat tālās darbības ne. Jūs, ļauno uzbrucēj, pārņemtu nepārvarama vēlme šaut pretējā virzienā, doties uz citu pusi, dezertēt, stādīt puķes un par karu vairs neinteresēties.


Parastajā dzīvē tajā brīdī mammas Nogurums mācījās sadzīvot ar kritiku.

- Man ļoti nepatīk, kā jūs strādājat. Neņemiet to personīgi.

- Kas jums nepatīk?

- Nē, jūs neņemiet to personigi. Man ļoti nepatīk.

- Jā, es dzirdu, ka jums nepatīk. Kas tieši jums nepatīk? Nosauciet vārdā.

- Man ļoti nepatīk. Man nepatīk tie zīmējumi pie sienas. Mums jau tāpat viss ir tik briesmīgi. Un tur tāda skumja seja pie sienas.

Arbūza Sēkliņas mamma nopētīja vainīgo sienu, tur bija vairāki šādi tādi zīmējumi un viens gandrīz labs. Gandrīz labais zīmējums bija skaists, bērna zīmēts portrets. Mamma to noņēma, rūpīgi saritināja, apsēja ar lentīti, tad norāva no sienas visus pārējos zīmējumus, saburzīja, iemeta miskastē un apsēdās. Ar kritikas sekām viņa tika galā, ilgi, ilgi sēžot. Viņas ķermenis ar stresu cīnījās, nododamies roku trīcēšanai un pusaudža pumpu ražošanai. Gandrīz neko jēdzīgu nav iespējams paveikt, ja personai trīc rokas un ar lēnas animācijas cienīgu precizitāti no sejas šķiļas balti izsitumi. Lai cik ļoti meitiņai vajadzētu ēdienu un drēbes, šo vakaru mamma izsēdēja mierīgi, neko nedarot.

Posts à l'affiche
Posts à venir
Tenez-vous à jour...
Posts Récents
Archives
Rechercher par Tags
Retrouvez-nous
  • Facebook Basic Square
  • Twitter Basic Square
  • Google+ Basic Square