INTERLŪDIJA


Marijas mazais bērns izrādījās meitene. Jesus Monoparental bija sieviete, Arbūza Sēkliņa. Marijai ar mazo meiteni nebija jālec upē vai no klints, viņa dzīvoja klusu, strauji skrienošu, ļoti nogurdinošu dzīvi.

Arī Marija rakstīja par nogurumu. Pasaules vēsturē bija iestājies laikmets, kura sievietes, solomammas, rakstīja sava Noguruma memuārus. Eņģeļi ar viņu sapņos nerunāja un tuvumā nebija redzami. Bija citas, nozīmīgākas lietas, kur jāglābj cilvēki. Bija karš. Visus cilvēkus eņģeļiem izglābt tikpat neizdevās, dažus nācās glābt pa daļām – atsevišķas rokas un kājas palika pāri.

- Vai tev ir vīrs?

Klusums.

- Tev ir grūti. Nu, bet ko tu gribi, tāpēc jau cilvēki precas, lai būtu vieglāk.

Viņi domāja, ka Marijai tas palicis nepamanīts!


Jēkabam ienāca prātā meitu apciemot un palūkot, kā viņa dzīvo. Viņš nebija oficiāli miris. Viņš pat nebija kārtīgi šķīries. Dokumentos, kurus Marija tīšām bija pazaudējusi, stāvēja rakstīts, ka tēvs ir “nezināms”. Sākās neredzams haoss. Arbūza Sēkliņai no satraukuma izkrita puse spožo, biezo matu. Visuredzošajam Debesu Tēvam bija sava dzīve, viņai sava, katram kokam, krūmam, sikspārnim sava, un tēva pēkšņā jaukšanās viņas darīšanās Arbūza Sēkliņai riebās.


- Es gribu ar viņu parunāt. Es neesmu briesmonis. Vai es varu atbraukt ciemos?

- Es pēc jums ilgojos.

- Es pēc jums ilgojos.

- Es pēc jums ilgojos.


Marija domāja prasīt padomu psihologam. Skatījās uz psihologu un domāja, vai tas sapratīs. Psihologs bija glīti ģērbies, izgludinātās drēbēs, deguna gals skāra griestu lampu un viņa tēvam droši vien bija vārdā “zināms”.


- Arbūza Sēkliņai skolā jāzīmē ģimenes koks. Viņai vajadzētu zināt, kā sauc tavu mammu un tēti. Viņas vecvecākus. Viņai tas ir svarīgi. Citiem bērniem ir ļoti lieli ģimenes koki.

- Tev vispirms jāpasaka “labdien, kā tev klājas”.

- Labdien. Vai tu varētu atsūtīt savu ģimenes koku? Tikai priekšvārdus. Tas nav nekas oficiāls, tikai skolas uzdevums. Es nebraukšu ciemos pie taviem vecākiem. Tas ir tikai skolas uzdevums. Arbūza Sēkliņai tas ir svarīgi.

Klusums.

- Vai tu vari atsūtīt savas mammas un tēta vārdus? Tikai tos? Es nebraukšu pie viņiem ciemos, es negrasos tevi precēt.

Klusums.


Jēkabs atkal pazuda, tikpat pēkšņi un noslēpumaini, kā bija atradies. Daži zināja stāstīt, ka viņš iekļuvis autoavārijā tieši tai brīdī, kad grasījies pierakstīt vecvecāku vārdus savai meitiņai. Citi runā, ka viņš, jau iedomājoties vien par ģimenes koka zīmēšanu, saslimis ar Covid 19. Smagā formā.

Arbūza Sēkliņas spožie mati atauga. Tēva seja aizmirsās. Viņa atcerējās tikai tēva bojātos zobus. Kopš tā laika Marijai bija skumji tikai septembrī, ap ģimenes koka zīmējamo laiku, atlikušo gadu viņa dzīvoja priecīga.

Aizsūtīt Jēkabu ar visiem bojātajiem zobiem pie zobārsta prasīja citu, advancētu intimitātes pakapi, kādu Marija necerēja sasniegt. Par Jēkaba zobiem viņa domāja bieži. Vai bojāti zobi sabojā arī visas citas parādības, lietas un darbus cilvēka dzīvē? Vai to, kurš norāda uz šo nepilnību, kariesa slimnieks nolamā? Pamet uz visiem laikiem? Ir dusmīgs, taču aiz pateicības apprec? Kā gan labot zobus pusmūža vīrietim, kurš to nekad nav darījis pirms tam? Izraut visus uzreiz? Nejauši izlasījusi rakstu par Džeinas Ostinas un Džordža Vašingtona zobu protēzēm (pūstošs koks, vergiem izrauti zobi, metāla eņģītes u. c. brīnumi), Marija atviegloti nopūtās – acīmredzot kariess Homo Sapiensus pavadījis vienmēr. Zobus protēzēm Apgaismības laikmetā varēja iegūt arī no sifilisa slimniekiem, pēc tādas protēzes zobakmens šķita niecīgākā no dzīves problēmām. Marija vēlreiz nopūtās, juta, kā laulību nepieciešamības nasta mīksti noveļas no pleciem un pierakstījās pie zobu higiēnista.

- Bet kādreiz tu mani mīlēji. Es to jutu. Kādreiz tu taču mani mīlēji, vai ne?

Marija skatījās uz kariesu, mēģināja novērst skatienu un nolika redzamā vietā zobu diega kārbiņu.

Posts à l'affiche
Posts à venir
Tenez-vous à jour...
Posts Récents
Archives
Rechercher par Tags
Retrouvez-nous
  • Facebook Basic Square
  • Twitter Basic Square
  • Google+ Basic Square