BRUĢAKMEŅU LABKLĀJĪBA

Bruģakmeņu un visu pārējo klintsgabalu dzīve noris nesalīdzināmi lēnāk nekā ļaužu mežonīgi ātrā skriešana, dzimšana, laimes gadi un gar acīm zibošā novecošana. Bruģakmeņu laika skaitīšanā, īpaši tādu vecu bruģakmeņu, ar kādiem bija klāta Izsalkusī Ieliņa, tādam akmenim knapi pietika laika pamanīt, ka cilvēki vispār eksistē. Gadījās arī, kamēr bruģakmens mirkšķināja acis vienu reizi, vesela paaudze jau bija nomainījusies un, atverot plakstus otru reizi, gandrīz tādi paši cilvēciņi brauca bērnu ratiņos, gāja kājām, baroja kaķus, tikai tie jau bija citi bērni, citi kaķi un vecīši.

Fakts, ka bruģakmeņi bija ievērojuši Arbūza Sēkliņu – spožiem, brūniem matiem, dipinošām kājām un acīm, daudz košākām par arbūza sēklām, - šis fakts bija gluži vienreizējs.

Tās ziemas izskaņā bruģakmeņi pat parastam garāmgājējam likās neparasti laimīga izskata – viegli piepūtušies, pietvīkuši, paslējušies no smilīm un spodri. Bija vēl auksts, taču katrs akmens jau bija sakrājis sev zāļu un pieneņu sēkliņas – pirmajā siltajā pavasara dienā tie sāks dzīt sev zaļu vasaras kleitu. Peļķes atkusnī likās neparasti dzidras, baloži pērās ar izsmalcinātu, gandrīz perversu baudu, kaķi locījās un murrāja uz saules apsildītiem akmeņiem, it ka tie būtu silti samta spilventiņi. Ja krita sniegs, tas gandrīz neizmantoja gravitācijas spēku, dejoja tāpat gaisā virs līksmajiem akmeņiem. Mīlestība dara brīvu un dzīvu. Arbūza Sēkliņa katru rītu un vakaru pasniedza Ieliņai Saskaitīšanu un Atņemšanu, Nedēļas dienas un Pieklājības likumus, Zīmēšanu uz asfalta un akmeņiem, kā arī turēja vārdu par barošanu. Arbūza Sēkliņa mīlēja savu Ieliņu no sirds.

- Ieliņa, ei, paskaties! Noliku tev konfektes un cīsiņu mīklā tur vārtu spraugā pie kaķīšiem!

Ieliņa mammas balsī pateicās:

- Paldies, Arbūza Sēkliņ! Apēdīšu tūlīt pat. Vai tev ir vēl?

- Varu iedot drupačas no kabatas, bet rīt tu dabūsi miljons kūku. Tiešām. Un daudzas tonnas šokolādes.

- Rīts vēl tik tālu, un mans Ieliņas vēders briesmīgi tukšs...

- Es varu izstāstīt par dzīvniekiem! Tad negribēsies ēst. Pie mums Latvijā dzīvo brieži, vilki, baloži un vardes.

Tā mācības turpinājās dienām, nedēļām un mēnešiem, un Izsalkusī Ieliņa kļuva aizvien laimīgāka, tās akmeņi aizvien apaļāki un klaiņojošie kaķi – labklājīgāki. Tā kā Arbūza Sēkliņa izdāļāja ne tikai iedomu tortes, bet arī īstus sataupītus kumosus, pat ielas pelēm spalva kļuva aizvien spīdīgāka. Arbūza Sēkliņa izstāstīja visu, ko zināja par pasauli, un tas bija krietni daudz.

Arbūza Sēkliņai bija laimīga dzīve: pieradināta iela, ievadītas sarunas par sikspārņa adopciju, daudz klaiņojošu kaķu sarunu biedru (vismīļākie: Tornītis, Sirsniņš un Eurēka), pašai savs kaķītis un mamma. Tornītis dabūja cīsiņu galus, Sirsniņš glāstus, Eurēka – bāršanos, un tā visi bija apmierināti.

Uzmanībā gozēdamies, bruģakmeņi pārkāpa nākošo evolūcijas slieksni un sāka paši dzīt lapas, mazie niekkalbji. Iela uzmanīgi iegrozījās pasaulē ērtāk – viducī izstiepās, ka mājas nograbēja vien, ziemeļgalu omulīgi saritināja kā čūskas asti. Nami mazliet sašķiebās, taču neko neteica – pārmērīgas labsajūtas atmosfēra saindēja arī tos. Pasaulē harmoniski mirkļi pāriet un beidzas, taču iela, kaķi un Arbūza Sēkliņa bija iekļuvuši noslēgtā laimības elipsē, kas griezās tik uz riņķi, izslēdzot ārā bērnudārzu, Īgno Maijvaboli un jebkuru citu, kuram liktos neparastas intensīvas sarunas ar pilsētvidi. Uz ieliņas jau tāpat bija bezgala maz gājēju, taču šoziem pat noplukušie kungi bez vannasistabas gāja apkārt, pa citiem ceļiem. Savādi smaidīgie bruģakmeņi uzdzina viņiem tirpas, gribējās lamāties un iespert pa stabu.

Maijvabole pārcēla savu iedzīvi un aktivitātes uz pagalma puses logiem. Laimīgums šķebināja. Gliemim laimējās no sirds: visupēdējās ciemošanās laikā viņš ievēlās tuklā Klāva krūšu kabatā (neprasiet, kā. Tas prasīja nedēļu ilgu gatavošanos, varonīgu līšanu pa lampu un bezprātīgu kritienu no 1,5m augstuma.) Gliemja mantas joprojām dīvaini oda, tomēr viņš ar čemodānu bija ārpasaulē. Brīvība! Piedzīvojumi! Iespēja pārvērsties par gliemežu ragū, ja nebūs uzmanīgs!