Baiļu almanahs


Par savu personīgo eksistenciālo baiļu pastāvēšanu nekad neesmu šaubījusies. Pārsteigta es biju, kad mani radošo vakaru audzēkņi, Bērnu klīniskās slimnīcas pacienti, viņu vecāki un aukles, labprāt piekrita uzzīmēt bailes un piedalīties Baiļu izstādē turpat slimnīcā. Mana pieredze kā māksliniecei un skolotājai liecināja, ka publika nav tik naska atzīt negatīvu emociju eksistenci. Ļaudis arī paši vēlētos uzzīmēt kaut ko glītu. Katarse, vērojot vizuālo mākslu, nav publikas pieprasīta; esmu iemācījusies to piedot un uztvert ar pazemību. Grūtu cīņu nomocītas būtnes tiecas pēc laimes un miera, ignorējot ciešanas. Tas jāņem vērā, tiem, kas vēlētos lūkoties no augšas: daudz grūtuma un sāpju piedzīvojušu paaudžu pēcnācēju tiekšanās pēc laimes, kuru nevarētu atņemt.

Es to uztvēru kā indikatoru – ar mums visiem kopā ir noticis kaut kas slikts, ļauns, kamēr mēs sēdējām mājās, paklausījām un nepaklausījām, dusmojāmies, kontaktējāmies, vakcinējāmies, u. t. t.. Arī pirms mūsu pēdējo gadu vientuļajiem pašpiedzīvojumiem mēs dzīvojām sāpīgā pasaulē, kuru pūlējāmies uzlabot, pērkot sev krāšņas, pozitīvas mantiņas. Baltais troksnis mūsu fonā jau ilgi vairs nebija neitrāls vai labdabīgs, tas bija kļuvis ļaunu vēstošs un biedējošs, es to varēju saklausīt aizrautībā un entuziasmā, ar kuru pusaudži un pieaugušie metās savas panikas zīmējumos.

Vērodama no malas, nolēmu, ka arī profesionāla māksliniece ir pelnījusi veidot baiļu eksorcisma rituālu. Es pievēršos visām atrastajām bailēm, citiem piederošajām un manī pašā mītošajām. Vēroju, ka bailes dzīves gaitā mainās, kļūstot sarežģītākas un izsmalcinātākas. Vecās bailes nomirst, vietu dodot jaunām, vai, vēl ļaunāk – tās piepildās, izrādīdamās vien garlaicīgas druskas vispārējā pieredzē. Bailes eksistē kā dzīvnieks, parazīts, kas dzīvo cilvēkā neatkarīgi no viņa paša, barodamies ar indivīda centieniem, pūliņiem un enerģiju.

Baiļu saraksts

Sagrupētas atbilstoši personām, kuras izjūt šīs bailes


Bailes no tā, ka varētu saslimt un nomirt, kamēr meita vēl maza un esmu viņai ļoti nepieciešama. Vispār man nav bail no nāves, es labprāt atgriezīšos mājās. Tomēr esmu devusi viņai solījumu dzīvot tik ilgi, cik vien manos spēkos.

Dzīves vidus krīze: bailes, ka viss, pilnīgi viss ir bijis nepareizi.

Bailes saslimt, jo tad mums nebūs naudas, kuras jau tāpat vienmēr pietrūkst.

Bailes, ka mana sirds varētu salūst vēlreiz, vecumdienās. Bailes vecumdienās izkalst bez jūtām un emocijām un pārvērsties akmenī.

Bailes no nepanesamām nastām.

Bailes par vecvecākiem, jo tie bieži iekļūst autoavārijās. Bailes no spirāļveida kāpnēm pilīs.

Sociālā trauksme – bailes no citu cilvēku skatieniem

Bailes kļūt resnai un bailes no zirnekļiem

No baltiem spokiem

Bailes no savām domām

No kritiena lejup

No svešiniekiem tumsā

No sava attēla spogulī un telefonā

No vientulības

No Helovīna mošķiem

No klauna Pennywise

Bailes no ugunsgrēka, sabrauktiem suņiem, interneta uzbrukumiem, spokiem, klauniem, zirnekļiem un sirdssāpēm

Bailes no čūskām

Bailes no kliedzošiem, agresīviem cilvēkiem

Bailes iet tumsā vakarā pa ielu vienatnē

Bailes no restēm, putekļiem, pārvēršanās par kodi, bailes sakalst, sažūt, sabirzt, izbalot, izplēnēt pelnos un pīšļos pirms laika.

Bailes par to, ka var palikt bez kapa pieminekļa. Attiecināms arī uz radinieku iespējamu palikšanu bez kapakmens.

Panika par to, ka vēl neviens nav dzēris, bet varētu dzert, piedzerties, un kas tad sāksies!

Bailes no bēru mielastiem

Bailes no analīzēm – nepieciešams pacientu sasiet un saturēt

Bailes no mašīnām un auto vadīšanas

Bailes no izvarošanas ainām filmās

Bailes no 0.00 eiro uz konta.

Bailēm līdzīga sajūta, redzot cilvēkus negausīgi rijot

Bailes no dzērājiem uz ielas un mašīnās

Bailes, ka vakarā, pārnākot mājās, tās izrādīsies nodegušas


72 apokalipses eņģeļi

72 eņģeļi, seši duči, puse no duča duči eņģeļu regulāri škērso mana redzesloka robežas, nenostādamies fokusā, vēcinādami spārnus nenozīmīgā attālumā, izlikdamies margināli. Šie eņģeļi dažādos mistiskos avotos tiek saukti atšķirīgos vārdos: kabalas, alķīmijas, piedzimšanas eņģeļi, es šo sakritību un viņu nemainīgo skaitu novērtēju kā interesantu. Ebreju mistiskais teksts “Zohars” apgalvo, ka Visaugstākā rīcībā ir neskaitāmas gaismas pasaules un eņģeļu karapulki. Savus ierobežotos humānās sapratnes resursus apzinoties, varu tikai aptuveni iztēloties gaismas miriādes, seši duči eiropeiskas izcelsmes zēravu vienai izstādei ir pietiekami.

Manu radošo eksperimentu vērotāji, kurus pašus vajā trauksme, vēlas katarsi, vēlas metamorfozi un glābšanu. Ir grūti iztēloties kaut ko vēl kičīgāku kā eņģeļu kolekcijas. Ja vēlamies smieties par eņģeļu kolekcionāriem un viņu sakrāto mantību, pajautāsim sev: vai tie nav vieni no laimīgākajiem cilvekiem, kurus pazīstam? Varbūt ne paši gudrākie, bet vai mums viņu klātbūtnē nekļūst vieglāk, vai nejūtamies pieņemti tādi, kādi esam? Vai mūsu kantainās, racionālās būtības viņu izstarotajā siltumā neatvilgst?

Pandēmisko un vakcinācijas notikumu attīstības periodā Latvijas iedzīvotāji pierādīja savas mitoloģiskās domāšanas neizsmeļamo potenciālu (piemēram, ticība vai neticība Covid, īpašā latviešu imunitāte u. c. Ticību Dievam aizvietoja un plauka ticība pandēmijas nerealitātei, pierādot reizē ticības atavismu un apbrīnojamo dzīvotspēju.) Mūsu kopīgās, dziļi iesakņotās mantotās bailes ietekmēja īstenību, izraisot iracionālas reakcijas un lēmumus. Šobrīd, kad rakstu šo tekstu, mēs jau skaitām un apspriežam dusmas, ne vairs bailes, ko viena sabiedrības daļa izjūt pret otru.

Katarsei un atlabšanai es piedāvāju mitoloģisko domāšanu un arhetipus piedzīvot tur, kur tiem ir īstā vieta – akvareļu zīmējumos. Trausls un saulē izbalojošs, projām pa papīru plūstošs, akvarelis ir klasisks glezniecības medijs, kas autorei liek kļūt ķermeniski vieglai, klātesošai, plūstošai kā ezotērisks gaiss. Akvareļu zīmējumi veidos improvizētu ikonostasu, pie kura skatītājs varēs apdomāt savas bailes un vajadzības, pierakstīt vai uzzīmēt tās uz papīra, un atstāt sudraba lūgšanu akā (darinātā no papīra un reciklētiem materiāliem). Māksliniece, protams, nevar garantēt izpildītus rezultātus. Līdzīgi kā baiļu atpazīšanai un vārdā saukšanai, lielais lūgšanu spēks slēpjas to nepieciešamības atziņā – katrs apzinās, pēc kā alkst, un nosauc to vārdā, piešķirot sev spējas nokļūt pie mērķa.

Kā taustāms pretstats eņģeļu plūstamībai, baiļu iemiesojumi figūrās un zīmējumos rodas lēni, netīri un fiziski smagi.

Pandēmijas ieviestie uzvedības paplašinājumi arī man dotu tiesības uz daudz ko: kļūt resnai, nemazgāties regulāri, kolekcionēt eņģeļus, pārvēršoties par arhetipisku, ezotērisku mākslinieci – tanti – eņģeļu kolekcionāri. Viens eņģelis varbūt būtu saucams par banālu, taču lai kāds mēģina aizvainot 72 alķīmisko eņģeļu pulku!

Lūgšanas daudz labāk par mums varētu skaitīt mākslīgais intelekts, pie tam nepārtraukti, bez gulēšanas un traucējošām blakus domām. Vienīgais, ar ko mēs spējam izcelties, ir sirds dedzība un mūsu nepārspējamās, humānās kļūdas, kurām nepieciešams apžēlošanas akts. Vērojums, kas ietekmē šīs izstādes veidošanu, ir šāds: katrs indivīds atsevišķi mīl uzskatīt sevi par pragmatisku, lietišķu un racionālu, taču visi kopā, kā sabiedrība, šie atsevišķie indivīdi tomēr rīkojas neparedzami. Ne labāk, bet arī ne sliktāk par viduslaiku Sv. Vita dejas dejotājiem vai ķeceru dedzinātājiem. “Baiļu almanahs” piedāvā atzīt savu garīgo, neracionālo personības pusi, godināt tās eksistenci ar rituāliem un dzīvot tālāk, pieņemot saprātīgus lēmumus par savas dzīves atlikušo daļu.

Lūgšanas un skatītāju zīmējumus mēs sadedzināsim noslēguma rituālā un to pelnainie dūmi pacelsies pret debesīm vai vismaz galerijas griestiem. Vai visam līdzi jāsadedzina arī eņģeļu attēli? Miesiskiem attēliem it kā nebūtu nozīmes, taču jāpatur prātā, ka eņģeļi var apvainoties. Vai mēs varēsim eņģeļiem uzticēt nolādēšanu? Vai nolādējums kā lūgšana arī skaitās? Sadedzināts tiks viss, ieskaitot muļķības.

Aizvien pieaugošas vilinošas perfekcijas, no vienas puses, un izzūdošas planētas, no otras puses, virmojošajā disbalansā “Baiļu almanahs” ir trīcošs, neveikls mēģinājums aizstāvēt nepilnīgo un kļūdaino cilvēcisko dedzību, kas vēlas būt nepieciešama un derīga arī tad, ja gandrīz neko nespēj izdarīt tik nevainojami, cik nepieciešams.

Personas vislielākās bailes, kuras es pati līdzdalu, ir bailes no kļūšanas nevajadzīgam.

Praktiskais risinājums - pārradīšana


Māja, kuru nākamajā diena bija paredzēts nojaukt, citu rēgainu un nevajadzīgu krāmu vidū slēpa drēbju pilnu istabu. Grūti iedomāties, cik trūcīgu ģimeņu pirms desmit gadiem būtu apģērbtas, ja šie apģērbu krājumi būtu tās sasnieguši. Mājas iekšpuse dvakoja kā privāts, slepens piemineklis neskaitamajiem nevajadzīgajiem drēbju kalniem visās pasaules izgāztuvēs.

Vilkt tās nevienam vairs nevajag. Šīm lietām pienākas metamorfozes dāvana. Noteikums – neko nedrīkst pirkt. Baiļu drupas jāārstē ar pāri palikušā īpašuma atliekām.


*Tamborēts ēnu teātris, telpiski mežģīņu arhitektūras meklējumi un telpas objekti, izmantojot atrastus tekstilmateriālus, kuros ietamborētas un paslēptas vārdā nosauktās privātās bailes. Tamborējuma izmantošana skulpūrā ir ka atgriešanās bērnības drošībā, kurā vecmāmiņas tamborētie dvieļu gali bija talismans un ķīla laimīgai dzīvei. Laimīga dzīve katram var būt un var nebūt, bet pieskaršanās tamborētai formai, katras apmīļotās cilpas dēļ, pielīdzināma komforta sensualitātei, kā apēst šķīvīti makaronu ar sieru.

Ideālā gadījumā tamborētie objekti, vismaz daļēji, tiks atdzīvināti, izmantojot robotikas tehnoloģijas un manas jauniegūtās zināšanas tajās. Tā ir izstādes maksimālā programma, minimālā:objekti, kuru kustināšanai un performancei jāizmanto autores un skatītāju spēki.

*Baiļu almanaha tēli : ēnu skulptūras un monohromi zīmējumi. Ēnu skulptūras domātas performancei, zīmējumi godīgi karājas pie sienas.

*Eņģeļu ikonostass kā uzskaitījuma veids.

*Papīra cietums ar ieslodzītām būtnēm: stresa un baiļu mākti, cilvēki atkāpjas atpakaļ attīstībā, slepeni un atklāti cenšoties atgriezties bērnības drošībā. Ieslodzītās būtnes ir obsesīvi kompulsīvs mēģinājums pārradīt patverties droši miniatūrā pasaulē un sacelt tai apkārt sienas. Vai mēs jūtamies ieslodzīti un atdalīti no kopuma? Jā. Vai cietumā ir droši? Nepārprotami. Papīra cietumi stāsta par ieslodzītā drošo komfortu un nevēlēšanos iznākt brīvībā.

*Stāsti par izsīkumu un bailēm, vārdu un rindu sakopošana un atskaņošana kā papildinājums vizuālajam vēsījumam.


Mērķi un uzdevumi


*Veikt subjektīvu radošu pētījumu par sabiedrības bailēm 21. gs. 20. gadu sākumā Latvijā, izmantojot uzticēšanos (stāstu un sarunu kolekcionēšanas veidā) un vizuālo mākslu gan kā izpētes rīku, gan projekta materiālās realizācijas instrumentu.

*Veidot sakrālu telpu, izmantojot meklējumus tādos klasiskos vizuālās mākslas medijos, kā akvareļu glezniecība, un eksperimentālos skulptūras paplašinājumos, kā ēnu un teātra objekti no tekstilmateriāliem, pievienojot tiem papildus dimensiju stāstu veidā, kas var būt gan lasāmi, gan klausāmi, veltīti dažādiem baiļu un noguruma toņiem.

Ideālā gadījumā: veidot tradicionālu rokdarbu tehniku un robotikas kontrolētu objektu apvienojumu, paplašinot telpas maģiju.

*Piedāvāt pseidoterapeitisku katarses iespēju atbrīvoties no sirdī līdzi atnestajām bailēm (un citām ciešanām), tās pierakstot vai uzzīmējot un atstājot lūgšanu akā tālākai sadedzināšanai eņģeļu ikonostasa priekšā.

*Baiļu sadedzināšanas performance galerijas telpās vai, ja ugunsdrošības vai citi noteikumi to neļautu, brīvā dabā.






Posts à l'affiche
Posts à venir
Tenez-vous à jour...
Posts Récents
Archives
Rechercher par Tags
Retrouvez-nous
  • Facebook Basic Square
  • Twitter Basic Square
  • Google+ Basic Square